„Viss Israēls tiks izglābts”: liekot pamatu derīgai interpretācijai

„Viss Israēls tiks izglābts.” (Rm. 11:26)

Saskaroties ar šo paziņojumu, komentētāji parasti uzdod jautājumu: „Kurš Israēls, fiziskais vai garīgais?” „Fiziskais Israēls” ir jūdi, Ābrahāma fiziskie pēcnācēji, kurus vēl joprojām daudzi uzskata par Dieva izredzēto tautu. „Garīgais Israēls” ir ticīgie uz Jēzu.
Tie, kuri turas pie „garīgā Israēla” koncepcijas, bieži vien uzskata, ka senāk fiziskais Israēls bija Dieva tauta, taču viņi atmeta Jēzu un Dievs tos atstūma. Tad Viņš piedāvāja evaņģēliju visām tautām, un draudze ticībā uz Jēzu kļuva par „garīgo Israēlu”; garīgo tajā nozīmē, ka tiem nav fiziskās pēctecības no Ābrahāma, bet tie tiek uzskatīti par Dieva ļaudīm pēc ticības.
 
Fiziskais Israēls?
Vai pieņēmums par „fizisko Israēlu” mūsdienās vai Vecās Derības laikā ir bībelisks? Es uzskatu, ka atbilde ir nē.

Lai gan Ābrahāmam bija vismaz astoņi bioloģiskie dēli (1Moz. 16:11; 21:3; 25:1,2), viens kļuva par derības daļu, kamēr pārējie nē (1Moz. 21:10; Gal. 4:30; 1Moz. 25:6). Pat pretēji, tie, kas nebija bioloģiski saistīti ar Ābrahāmu, kļuva par daļu no derības: „Astoņu dienu vecumā ikviens no vīriešu kārtas jūsu vidū lai top apgraizīts uz cilšu ciltīm; ikviens, kas mājās dzimis, un ikviens, ko tu par savu naudu esi pircis no visiem tiem svešinieku bērniem, kas nav no taviem pēcnācējiem… lai Mana derība pie jūsu miesām ir mūžīga derība” (1Moz. 17:12-13, uzsvars pievienots).

Tik tiešām, viens no iemesliem, kādēļ Dievs bija izvēlējies Ābrahāmu, bija ne tikai mācīt savus bērnus, bet visus sava nama ļaudis, neatkarīgi no izcelsmes: „Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un savam namam pēc viņa, ka tie sargā Tā Kunga ceļu.” (1Moz. 18:19)

Ābrahāma nams bija liels, iespējams, pat tūkstoš cilvēku. Reiz viņš apbruņoja 318 vīru karaspēku „no mājās dzimušiem vergiem” (1Moz. 14:14), lai atbrīvotu Latu. Pierādījums tam, ka viņa nams līdzdalīja viņa ticību, ir fakts, ka viņš uzticēja vienam no saviem kalpiem atrast līgavu Īzakam un lika tam zvērēt pie „tā Kunga” (1Moz. 24:1-3).

Jēkaba tiešie 70 fiziskie pēcnācēji ienāca Ēģiptē (2Moz. 1:5). Iziešanas laikā Israēla skaits bija 600000 vīru, kuri spēja karot (2Moz. 12:37; 4Moz. 1:46), bez sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, kas kopā veido aptuveni divus vai trīs miljonus cilvēku. Neviena reālistiska bioloģiska izaugsmes prognoze nespētu dot šādu pieaugumu.

Taču, ja mēs saprotam visu Israēlu tai nozīmē, ka Ābrahāma namā bija daudz iekļauto personu, tad kļūst daudz vieglāk saprast pārsteidzošo skaitlisko pieaugumu. Divi vai trīs miljoni pameta Ēģipti, kuri visi nebija bioloģiski Ābrahāma pēcnācēji, bet visi, kas sevi saistīja ar Israēla nama ticību – sievas, vīri, kalpi, palīgi, no jebkuras tautas.

Tik tiešām, laikā, kad viņi pameta Ēģipti, Israēlam pievienojās dažādu ļaužu pulks (2Moz. 12:38), pilnībā ņemot dalību derībā. Ticīgo svešinieku pilnīgā integrācija tiek apstiprināta ar faktu, ka viens no tiem – Kālebs – kļuva par lielākās Israēla cilts, Jūdas cilts, vadītāju (4Moz. 13:3, 6).

Nav pamata uzskatīt, ka šāda pievienošanās Israēlam bija notikusi tikai iziešanas laikā un ne agrāk, lai gan mazākos apmēros.
Kad Dievs atjaunoja derību ar Israēlu (2Moz. 19-24), tā bija atvērta derība. Dalība tajā bija brīvprātīga. Daudzi cilvēki, kuriem nebija tiešas izcelsmes no Ābrahāma, kļuva par daļu no derības. Jāzeps precēja ēģiptieti (1Moz. 41:45); Mozus midiānieti (2Moz. 2:16-21); iepriekš pieminētais Kālebs bija kenisietis (4Moz. 32:12);  Rute- moābiete (Rutes 1:4); Ūrija bija hētietis (2Sam. 11:3). Ķēniņš Dāvids tikai pa daļai bija israēlietis (Rutes 4:17).

Ne tikai atsevišķi cilvēki, bet pat veselas svešzemnieku grupas pievienojās derībai. Bez iepriekš pieminētā „dažādo ļaužu pulka” daudzi kanaānieši, kuri netika nogalināti vai padzīti, tika integrēti, kā piemēram, rehabieši, kuri izcēlās ar savu uzticību Dievam (Jer. 35:1-19), Dāvida svarīgākie miesas sargi bija filistieši (1. Laiku 18:17), kuri, domājams, tika atgriezti, jo ir grūti iztēloties Dāvida pili, pildītu ar pagāniem.

Monarhijas laikā bija tūkstošiem svešzemnieku Israēlā (1. Laiku 22:2; 2. Laiku 30:25), kurus Septuaginta (LXX) dēvē par prosēlitoi jeb atgrieztajiem. Salamana laikā to skaits bija 153600 (2. Laika 2:17).

Esteres laikā pēc Hamana sazvērestības izgāšanās „daudzi no zemes ļaudīm kļuva par jūdiem” (Est. 8:17). Esteres 9:27 norāda, ka atgriešanās turpinājās arī vēlāk pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Artaksērkss deva pilnvaras Ezram iecelt tautai „Aizupes” provincē pārvaldniekus, kuri pazīst likumu un māca to tiem, kas to nezina (Ezra 7:25), ar iespējamām pilnvarām pievērst ticībai citu tautu ļaudis.

Laikā starp Veco un Jauno Derību jūdu ķēniņš Jānis Hirkanus pievērsa jūdaismam visu ēdomiešu tautu ar zobens asmens palīdzību. Viena no tām bija bēdīgi slavenā Hēroda ģimene.

Jaunās Derības laikā farizeji bija pazīstami ar savu misijas degsmi (Mt. 23:15). Sinagogas pildījās ar atgrieztiem svešzemju dievbijīgajiem ļaudīm (Apd. 13:16, 26; 16:14; 17:17). Svešzemnieki pulcējās Jeruzalemē svētku laikā (Jāņa 12:20) kopā ar 15 uzskaitītajām tautībām jūdu un proselītu (Apd. 2:9-11), piedaloties Vasarsvētkos.

Dievs bija iecerējis derību visām tautām: „Manu namu sauks par lūgšanu namu visām tautām.” (Jes. 56:7) Dažiem kā moabiešiem pastāvēja zināmi ierobežojumi pievienoties derībai (5Moz. 23:3), kas norāda, ka citiem piekļuve bija bez šķēršļiem.

Mēs redzam, ka jebkuras tautības cilvēks varēja pievienoties derībai, taču tikpat labi jebkurš varēja atteikties vai ar spēku tapt atmests. Būt „nocirstam” no Israēla tautas bija sods par daudziem grēkiem (2Moz. 30:33, 38; 31:14, 21, 25, 27). Cik lielā mērā tas tika īstenots, mēs nezinām, taču tam viss bija sagatavots. Vārds atkrišana no ticības nav reti sastopams Septuagintā, kas apraksta Israēla sacelšanās attieksmi pret Dievu (Jozua 22:22; 2. Laiku 29:19).

Tas ir skaidrs, ka ikviena persona no jebkuras tautas varēja pievienoties derībai, un Israēla vēstures gaitā to ir izdarījuši simtiem tūkstoši (miljoni?) cilvēku, kā arī ikviens no jebkuras tautas varēja izvēlēties iziet no derības attiecībām.

Mūsdienu valodā runājot, mēs varam secināt, ka Israēls zināmā mērā kalpoja kā draudze – bija ļaudis, kas tai pievienojās, un bija ļaudis, kas to pameta. Tik tiešām, ekklēsia – „draudze” ir vislabākais vārds, kuru izmanto Pēteris, lai aprakstītu senatnes Israēlu: „Viņš bija draudzes (ekklēsia) vidū tuksnesī.” (Apd. 7:38) Lai neviens netiek kārdināts domāt, ka tas ir tikai viens piemērs, tad Septuaginta izmanto vārdu ekklēsia 77 reizes, gandrīz vienmēr tikai attiecībā uz Israēlu.

Iepriekš minēto pierādījumu gaismā būtu nebībeliski runāt par „fizisko Israēlu”, Ābrahāma fiziskiem pēcnācējiem. Lai gan Israēls kā tauta pastāvēja Vecās Derības vēsturē, Dieva acīs patiesā dalība pie Israēla bija atkarīga nevis no izcelsmes, bet gan no ticības (Rm. 2:29). Pāvils to atzīst, kad norāda uz visu Israēla tautu Ākaba laikā, kad tikai 7000 bija palikuši uzticami Dievam, atlikums, kas veidoja patieso Israēlu (Rm. 11:1-5). Tātad bībeliski Israēls bija garīga kopiena, pie kuras cilvēki pievienojās vai no kuras atkrita, neatkarīgi no izcelsmes vai rases.[1]

Ar šo izpratni mēs varam saprast Pāvila vārdus un to kontekstu, ka viss Israēls taps izglābts.
 
Līdzība par olīvkoku
Romiešiem 11:16-24 Pāvils paņem šo garīgās identitātes konceptu un to attīsta, lai izskaidrotu saikni starp dzimušo draudzi un jūdiem, kuri ir atmetuši Jēzu. Viņš to paveic, izmantojot līdzību par olīvkoku.

Līdzība ir ņemta no Jeremijas 11:16-17, kur Israēls tiek salīdzināts ar „zaļojošu eļļas koku ar skaistiem augļiem” (11:16). Taču tādēļ, ka tauta ir darījusi ļaunu, sekojot Baālam pakaļ, Dievs dažus zarus sadedzināja ar uguni. Daļēji šāds sods ir kā rezultāts tam, ka viņi ir noraidījuši Jeremijas brīdinošās vēstis (Jer. 11:17-23).

Pāvils izmanto šo līdzību, lai izskaidrotu attiecības starp tikko kā dzimušo draudzi un jūdiem, kuri atmetuši Jēzu. Olīvkoks apzīmē Israēlu, derības kopienu, kas reiz ir bijusi skaista un pilnīga. Taču, līdzīgi kā Israēls noraidīja Jeremiju – „nevainīgo jēru” (Jer. 11:19)-, tā tie atmetīs vēl nevainīgāku un lielāku Jēru, Dieva Jēru– Jēzu, un vedīs Viņu nokaut. Ne tikai tas, bet arī pēc tam, kad Viņš augšāmcēlās no mirušajiem un Viņa mācekļi pasludināja labo vēsti par augšāmcelšanos, daudzi jūdi joprojām Viņu noraidīja.

Pāvils salīdzina neticīgos zarus Jeremijas laikā, kuri tapa sadedzināti, ar Jēzu noraidošajiem jūdiem, kuri kā olīvkoka zari top „izlauzti” (Rm. 11:17) „neticības dēļ” (11:20). Tapt izlauztam nozīmē būt izslēgtam no Dieva ģimenes (11:20-21).

Te ir svarīgas divas lietas. Pirmkārt, tiek izlauzti tikai mirušie zari – tās personas, kuras atteikušās ticēt. Pats koks nav atmests, patiešām, tas paliek svēts (11:16), tas turpina barot un balstīt palikušos zarus (11:18). Otrkārt, tā kā koks apzīmē Israēlu un neticīgie zari ir izlauzti, tas nozīmē, ka tie vairs nav daļa no koka, nav daļa no Israēla. Neviens neticīgais zars nav daļa no patiesā Israēla.

Kad zari izlauzti, agrāk skaistais koks tagad izskatās sakropļots. Kā Dievs risina šo problēmu? Tiek ņemti zari no mežeņu olīvkokiem, kuri tiek uzpotēti uz labā olīvkoka. Šie zari ir personas no visām tautām, kuras ticībā nāk pie Jēzus tolaik un tagad: „Un tu (visu tautu kristieši), meža eļļaskoka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā.” (11:17)

Šeit svarīgi piebilst, ka Dievs nestāda jaunu koku – kristīgo baznīcu. Taču mežeņu olīvkoka zari tiek uzpotēti tam pašam vecajam kokam („uzpotēts viņu vietā”, 11:17), kurš turpina augt un zaļot. Tā kā koks apzīmē Israēlu un mežeņu zari tiek uzpotēti Israēlam, tad tie kļūst par daļu no bībeliskā Israēla, tie nav jaunais Israēls. Tajā nozīmē, ka Vecās Derības Israēls, kā mēs to redzējām, bija garīga kopa, kura turpina eksistēt un cīnīties pēc tam, kad ir veikts zaru uzpotēšanas process, kurā neticīgie zari tika izlauzti, bet jaunie ticīgie pievienoti.

Reiz koks bija skaists un pilnīgs, tad tas tapa izkropļots, jo daži zari tika izlauzti neticības dēļ. Tagad, kad jauni zari tika uzpotēti, koks atkal ir skaists un pilnīgs. Jaunie zari kļūst par dabisku šī brīnišķīgā koka turpinājumu.

Draudze nav aizvietojusi Israēlu. Draudze ir dabisks Israēla turpinājums, līdzīgi kā zari ir dabisks koka turpinājums! Ticīgie uz Kristu ir patiesā Israēla turpinājums.

Svarīgi piezīmēt, ka Pāvils ar šo pieeju bija labi pazīstams savas dzīves laikā. Ideja, ka „oficiālais” Israēls ir atkritis vai „izlauzts”, nebija sveša ēru maiņas nemierīgajā laikmetā. Jūdaisma teoloģiskajā attīstībā dominēja farizeji, kuri izcēlās no dievbijīgajiem jūdiem, kas nepieņēma Hasmoneju pieņemto augsto priesteri otrajā gadsimtā pirms Kristus un sevi uzskatīja par atšķirtiem no vadošās elites.
Tik tiešām, vārds farizejs izceļas no aramiešu perisa, kas nozīmē – „nošķirtais”. Līdzīgā kārtā arī Jēzus un Pāvila laikabiedri esēņi uzskatīja Jeruzalemes templi un priesterus par atkritušiem, bet sevi par patieso Israēlu. Viņi nošķīrās no kopējā jūdaisma ne tikai teoloģijā un ceremonijās, bet arī fiziski, izveidojot labi zināmo Kumranas kopienu. Kad Pāvils nodēvēja Jēzu atmetušos jūdus par izlauztiem zariem, bet ticīgos uz Jēzu par patiesajiem zariem, viņš lietoja viņa laikabiedriem ļoti pazīstamos teoloģiskos priekšstatus.

Vēl jo vairāk, Pāvils šajā agrīnajā posmā vēl neparedz, ne arī ierosina asu atšķirību starp kristiešiem un jūdiem, kas sāka briest paaudzi vēlāk. Šajā agrīnajā posmā kristieši pārsvarā nāca no jūdiem un tie darbojās pārsvarā jūdu sinagogas kontekstā. Līdz ar to uzskatīt dažus sinagogas apmeklētājus par veselīgajiem zariem, bet citus par izlauztiem bija pazīstams apzīmējums. Kristieši un jūdi tikai iesāka pilnībā norobežoties viens no otra, kas, iespējams, stiprina Pāvila atbalstīto paradigmu.
 
„Viss Israēls taps izglābts”
Pāvils noslēdz savu līdzību par olīvkoku ar apgalvojumu, ar kuru mēs iesākām šo pētījumu – apgalvojumu, kuru bieži apspriež un gandrīz vienmēr pārprot: „Viss Israēls taps izglābts.” (11:26) Jautājums, kurš parasti tiek uzdots: kurš Israēls taps glābts – „fiziskais” vai „garīgais”?

Lai saprastu šo vienkāršo tekstu, nepieciešams interpretēt vārdus saskaņā ar līdzību par olīvkoku, kur tie veido secinājumus.

Reiz Israēls, Dieva ļaudis, bija skaists un pilnīgs. Taču tad Israēlam iestājās „aklums” jeb „nocietināšanās” (11:25). Citiem vārdiem, daži no Dieva ļaudīm nocietināja savas sirdis (Ebr. 4:7).[2] Viņi atteicās pieņemt Dieva glābjošo darbu Jēzū Kristū. Siržu nocietināšanās notiek vienlaicīgi ar dažu zaru izlaušanu. Tagad reiz skaistais un pilnīgais Israēls ir sakropļots, tieši kā bija noticis ar olīvkoku. Israēla kā Ābrahāma derības kopienas neveiksme, atraidot Jēzu, pārvērta Dieva ieceri, ko Viņš sagaidīja no olīvkoka, par vilšanos. Taču Dievs sagaida no olīvkoka, ka tas nesīs augļus – augļus no ticības Dieva žēlastībā, kas ir atklājusies caur krustu cilvēces glābšanai, – un tas nevar neizdoties.

Kā Dievs to risina? Viņš ieved iekšā „pasaules tautas visā pilnībā” (11:25). Kur ieved? Protams, ka Israēlā, lai aizpildītu tukšumu, kurš bija palicis pēc tiem, kuru sirdis bija nocietinātas. Grieķu vārds plērōma (pilnība) ir no darbības vārda darināts lietvārds, kas norāda, ka tas, kas ir daļēji tukšs, tiek piepildīts. Līdz ar to iztrūkums, kuru veidoja tie, kas atteicās ticēt, tika aizpildīts ar pagāniem, kuri nāca un ieņēma viņu vietu. Pāvils saka, ka pagāni – mežeņa olīvkoka zari, svešinieki derībai – tika uzpotēti, un, lūk, kristīgā ticības kopiena – augļus nesošais koks, kurš sevī uzņem visu cilvēci.

Tad Pāvils paziņo: „Un tā viss Israēls tiktu glābts.” (11:26) Vārdi „un tā” norāda uz noslēdzošo secinājumu. Israēls bija pilnīgs, daži atkrita neticības dēļ; citi nāca vietā, lai aizpildītu to iztrūkumu, un šādi Israēls atkal ir pilnīgs. Pāvils laimīgi paziņo, ka viss Israēls taps glābts.

„Viss Israēls” līdz ar to nenorāda uz „fizisko Israēlu”, šo ideju mēs jau aplūkojām kā problemātisku. „Viss Israēls” norāda uz visiem ticīgajiem visos laikmetos no sentēviem Vecajā Derībā līdz ticīgajiem mūsdienās. Citiem vārdiem, no olīvkoka saknēm Vecajā Derībā līdz pēdējam un vissīkākajam zariņam, ticīgajiem kristiešiem mūsdienās. Viss Israēls norāda uz visu Dieva ļaužu kopumu cauri laikmetiem.
 
Kopsavilkums un sekas
Šī pētījuma nolūks bija noskaidrot divas svarīgas lietas. Pirmkārt, Bībelē termins Israēls neattiecas uz fizisku izcelsmi, bet gan uz tiem, kas ir nodevušies ticībā Dievam, tā ir garīgā un nevis rases kopiena.

Otrkārt, saskaņā ar Romiešiem 9.nodaļu, šis garīgais Israēls nekad nav ticis atmests. Tas tiesa, ka Jēzus nāve, augšāmcelšanās un Viņa atmešana iezīmēja pagrieziena punktu Dieva darbībā ar cilvēci (Dan. 9:24-27; Mt. 21:43). Taču tie bija indivīdi, kuri tapa atmesti. Israēls kā Dieva ļaužu apzīmējums turpina pastāvēt. To veido ikviens, kurš pieņem Jēzu par Kungu un Glābēju, neatkarīgi no izcelsmes vai rases. Ticīgie uz Jēzu ir patiesie Ābrahām bērni (Gal. 3:7).

1. Attiecībā uz mūsdienu jūdiem absolūti nemaz nav vietas antisemītismam. Viņu Raksti ir daļa no mūsu Rakstiem, viņu bībeliskais mantojums ir mūsu mantojums. Viņi nav noraidīta tauta. Viņi ir izlauztie zari, brāļi un māsas, kuri atteicās ticēt, un mūsu aicinājums ir mīlestībā tos vest pie ticības, kas mums ir jādara arī attiecībā uz ikvienu līdzcilvēku.
2. Viņi nav Dieva izredzētie ļaudis. Dievs izvēlējās un izaudzēja koku. Izlauztie zari nav vairs daļa no koka. Tos var atjaunot, bet tikai caur ticību (Rm. 11:23). Dieva nodomi taps piepildīti pie koka – ticīgiem uz Jēzu – un nevis pie izlauztiem zariem
3. Kristieši dara labi, kad pēta bībeliskā Israēla saknes, ieskaitot bībelisko sabatu, un saredz to kā pilnīgu, nevis netiešu mūsu mantojumu. Krasā atšķirība starp bībelisko Israēlu un baznīcu, kas ir daļa daudzās mūsdienu teoloģijas, ir patvaļīga un nebībeliska. Tā ir laupījusi kristīgajai draudzei daudz ko vērtīgu. Draudze ir dabisks Israēla turpinājums, līdzīgi kā zari ir dabisks koka turpinājums. Pilnīgāka mūsu sakņu izpēte uzlabo mūsu garīgumu un pielūgsmi.

 
Kims Papajoanū (Kim Papaioannou), PhD, mācītājs Kiprā
Publicēts žurnālā „Ministry”, 2015. g. novembrī.