Zinātnes fantāzijas

Stjuarta Ričija grāmata “Science Fictions: How Fraud, Bias, Negligence, and Hype Undermine the Search for Truth” (“Zinātnes fantāzijas. Kā krāpšana, aizspriedumi, nolaidība un ažiotāža grauj meklējumus pēc patiesības”) ir aizraujoša grāmata tiem, kuru smadzenes ir izskalotas tiktāl, ka viņi domā, ka zinātne ir pats precīzākais - ja ne pat vienīgais - ceļš uz patiesību.

Grāmatas iesākumā Ričijs raksta: “Citās grāmatās varat sastapties ar zinātniekiem, kas izaicina uz cīņu pseidozinātniekus - kreacionistus, homeopātus, plakanās zemes teorijas piekritējus, astrologus un tamlīdzīgus cilvēkus, kas pārprot un noniecina zinātni - parasti neviļus, dažkārt ļaunprātīgi, bet vienmēr bezatbildīgi. Šī grāmata ir citādāka. Tā parāda dziļu korupciju pašā zinātnē - korupciju, kas ietekmē kultūru, kādā pētījumi tiek veikti un publicēti.
 

Zinātne - nozare, kurā vajadzētu sastapties ar visskarbāko skepticismu, visracionālāko domāšanu un vispatiesāko empīrismu, ir kļuvusi par centru nekompetences, maldu, melu un pašapmāna klāstam. Šinī procesā zinātnes pats galvenais mērķis - atrast ceļu uz patiesību - ir kļuvis noniecināts.”

Dziļa korupcija, nekompetence, maldi, meli un pašapmāns?

Vai tas viss atrodams zinātnē - šķietamajā racionalitātes, objektivitātes un nepārprotamības avotā, it īpaši jau pateicoties tās zinātniskajām metodēm? Stjuarts Ričijs to sacīja, ne es. Un, protams, viņš nav tik “apsēsts” ar Bībeli kā es, taču tas, ko viņš ir uzrakstījis par zinātni, bija patiešām šokējoši, it īpaši tādam Bībeles “apsēstajam” kā man. Es jau sen iemācījos stāvēt pretī zinātniskiem apgalvojumiem - par to, ka esam izcēlušies evolūcijas rezultātā, to, ka pasaulplaši plūdi nekad nav bijuši, un to, ka Ādams un Ieva nebija pirmie cilvēki. Apgalvojumiem, kas ir tik nepārprotami “pierādīti” zinātnē.

Daudzos zinātniskajos pētījumos - pat plaši zināmos - cilvēki centās atdarināt jau senāk veiktos pētījumus, bet nespēja to paveikt, jo oriģinālie pētījumi, izrādās, bija balstīti daudz vājākos pierādījumos, kā sākotnēji tika apgalvots.

Stjuarta Ričija grāmatas pirmās nodaļas nosaukums ir “Replikācijas krīze”. Replikācija ir ļoti būtiska tādēļ, ka tā paredz, ka zinātnisks pētījums var tikt replicēts jeb atkārtots. Citiem vārdiem sakot, citi pētnieki var veikt to pašu pētījumu un iegūt tos pašus rezultātus. Tas ir ļoti spēcīgs veids, lai pierādītu zinātniskos atklājumus, it īpaši tad, kad tie jau ir publicēti atzītos žurnālos, kas, šķiet, ir daudzu zinātnieku mērķis - publicēt savus atklājumus pašos labākajos žurnālos.

Tikai kur ir problēma? Kā jau norāda virsraksts “Replikācijas krīze”, daudzus zinātniskos pētījumus nav iespējams replicēt, jo, kā izrādās, pirmatnējo pētījumu pierādījumi nemaz nav bijuši tik spēcīgi, kā sākotnēji licies. Bieži vien pierādījumi ir pat bijuši pilnīgi aplami vai maldīgi, neskatoties uz to, ka tie bijuši publicēti labākajos zinātnes žurnālos. Stjuarts Ričijs aplūko piemēru pēc piemēra, sākot ar psiholoģiju, ekonomiku, bioloģiju, beidzot ar medicīnu (tostarp vēža pētījumiem) un biomedicīnu, un viņš parāda, kur šī replikācija nav izdevusies, un cik bieži tā tas ir noticis!

Grāmatas autors raksta: “Teju deviņdesmit procenti no ķīmiķiem sacīja, ka viņiem nav izdevies replicēt kāda cita pētnieka rezultātus. To pašu apgalvoja aptuveni astoņdesmit procenti biologu, tāpat arī septiņdesmit procenti fiziķu, inženieru un medicīnas zinātnieku.” (42.lpp.)

Daudzi cilvēki ir lasījuši par ārsta Filipa Zimbardo pētījumu, kurš veica Stenfordas cietuma eksperimentu. Šis ārsts kļuva par vienu no pasaulē slavenākajiem psihologiem, pateicoties šim eksperimentam. Balstoties uz šo eksperimentu, Zimbardo liecināja kā eksperts-liecinieks tiesas prāvā pret ASV militārajiem sargiem, kuri bija apsūdzēti vardarbībā pret ieslodzītajiem Abūgraibas cietumā Irākā. Vienīgā problēma ar šo pētījumu vēlāk bija tāda, ka, neskatoties uz milzīgo uzmanību, kas tika pievērsta šim eksperimentam, rezultāti, kā raksta Ričijs, bija “zinātniski nenozīmīgi.” (30.lpp.)

Stjuarts Ričijs turpina: “Ir neskaitāmi piemēri - teju katrs pētījums, kuru es šajā grāmatā aplūkoju, ietver kādu zinātnisku “atklājumu”, kas pēc rūpīgākas izpētes izrādās daudz mazvērtīgāks, kā sākumā ir šķitis, vai arī pat pilnībā aplams. Bet pats satraucošākais ir tas, ka šie piemēri ir atrodami pētījumos, kurus esam ļoti rūpīgi izpētījuši. Tie ir tie, par kuriem mēs zinām. Bet cik gan daudz citu pētījumu ir tādi, kas būtu pilnībā nederīgi, ja kāds mēģinātu tos atkārtot?” (34.lpp.)

Un to vien viņš raksta par pētījumu replikāciju. Nākamās nodaļas nosaukums ir “krāpšana”, tad “aizspriedumi”, tad “nolaidība”, kā arī “ažiotiāža”, un šīs visas nodaļas atklāj, kā krāpšana, aizspriedumi, nolaidība un ažiotāža var veicināt nepatiesu apgalvojumu rašanos, lai arī vārda “zinātne” piekabināšana tam visam piešķir prestiža un varas piegaršu.

Ričijs savā grāmatā raksta par “kandidātgēniem” - gēniem, kas šķietami ir saistīti ar ļoti konkrētu prāta stāvokli, piemēram, depresiju, šizofrēniju. Šie “kandidātgēni” reiz bija liels atklājums, taču dažu gadu laikā ideja par šiem gēniem tika pilnībā atmesta.

Ievēro, ko Ričijs raksta par šiem zinātniskajiem pētījumiem, kas skar jautājumu par kandidātgēniem: “Lasīt literatūru par šiem kandidātgēniem ir sirreāla pieredze - zinātnieki centās izveidot kārtīgu pamatu ar detalizētiem pētījumiem, kuri, kā mēs tagad to zinām, ir pilnībā aplami. Kā to raksturo Skots Aleksandrs: “Šis nav vienkārši apraksts par to, kā kāds ceļotājs ieradies no austrumiem un apgalvo, ka tur ir vienradži. Te ir stāsts par ceļotāju, kas raksturo vienradžu dzīvesveidu, ko tie ēd, kādas ir to kategorijas, kuras vienradžu miesas daļas ir visgaršīgākās, un kā šie vienradži ir cīnījušies ar Sniega cilvēku.”” (141.lpp.)

Kārtīgs pamats ar detalizētiem pētījumiem, kuri ir pilnībā aplami? Dievs vien zina, cik daudz citu pētījumu ir veikti un tiek veikti pašlaik, kuri ir pilnībā aplami. Iespējams, ka to mēs nekad neuzzināsim - vismaz līdz tūkstošgadei ne. Bet kā ar tiem, par kuriem mēs labi zinām, ka tie nav patiesi? Cik daudz pētījumu ir veikti, balstoties pieņēmumā, ka dzīvība ir izcēlusies pirms miljardiem gadu, ka dzīvības rašanās nebija mērķtiecīga norise, ka dzīvībai nav nekāds dziļāks mērķis? Fakts, ka tavas acis redz, ausis dzirds, mēle sagaršo, deguns saož un smadzenes domā - tas viss šo pētījumu skatījumā ir tikai veiksmīga sakritība, norises, kas ir palīdzējušas tev izdzīvot, un tas arī viss. Galu galā zinātne ir šo pētījumu pamatā, un bēdas tiem, kas atļaujas norādīt, ka visas šīs lietas ir radītas ar nolūku!

Bet kompromiss kristiešu vidū nav nekas jauns. Sākot ar svētdienas ievērošanu, sestdienas kā svētās dienas atmešanu, beidzot ar “svēto” pielūgsmi, kristietība nekad nav bijusi spējīga pasargāt sevi no apkārtējās kultūras. Tad kādēļ mūsdienās kaut kas varētu būt citādāk?

Un, lai gan, protams, pastāv vairāki dedzīgi, uzcītīgi un godīgi zinātnieki, Ričija grāmata norāda, ka ir arī daudzi, kuri tādi nav. Un mēs ne vienmēr spējam saskatīt atšķirību. Tādēļ tas ir vēl viens iemesls, kādēļ mums nevajadzētu pilnībā uzticēties zinātnei, it īpaši jau tiem apgalvojumiem, kas ir pretstatā Bībelē atklātajam.