Kādi būtu tavi pēdejie vārdi

Vārdiem, kurus cilvēks izsaka ar saviem pēdējiem elpas vilcieniem, ir ārkārtīgi liela nozīme. Daudzi nedomā par savas dzīves pēdējiem brīžiem līdz momentam, kad tie ir pienākuši. Daži domā par to, ko viņi aiz sevis atstās - pat pēdējās minūtēs, kas viņiem vēl ir atlikušas uz šīs zemes.

Maikls Makejs bija daudz domājis par to, kādi būs viņa pēdējie vārdi.

“Atskatoties atpakaļ, es pat īsti nezinu, kādēļ es par to tik daudz domāju pēdējo gadu laikā,” sacīja Maikls. “Varbūt es vienkārši biju skatījies daudz filmas, kur galvenajiem varoņiem bija pēdējā iespēja pasacīt kaut ko svarīgu.”

Ikviens, kas sastop Maiklu, saprot, ka viņu motivēja ne vien redzētās filmas, bet gan viņa stiprā ticība. Kā asociētais teoloģijas profesors Sedarvillas universitātē, viņam ticība ir tikpat svarīga, kā viņa ģimene. Un viņa ticība ir palīdzējusi atbildēt uz tādiem jautājumiem k'' - kādēļ es esmu šeit? Kur es nokļūšu, kad nomiršu?

Maikls ir nodevis savu dzīvi, lai sludinātu par Dieva mīlestību saviem studentiem un ģimenei, un to pierāda pat viņa pēdējie vārdi.

 

Sākums

Maikls un viņa sieva Lī pamodās brīnišķīgā sestdienas rītā. Tā kā viņiem nebija daudz plānu, viņi plānoja pavadīt dienu mājās. Bet tad Maikls sajuta spēcīgas sāpes savā kaklā.
 

“Šīs sāpes iesākās tik pēkšņi, ka likās, ka es tās pat sadzirdēju,” Maikls sacīja. “Man likās, ka varbūt esmu sastiepis kādu muskuli.”

Viņš centās par sāpēm aizmirst. Bet drīz vien sāpes izplatījās tālāk, un viņš vairs nevarēja sajust savu kreiso kāju. Sieva Lī redzēja, kā Maikls nošļūc lejā pa trepēm, jo nespēja vairs nostāvēt kājās.

“Mēs aizbraucām uz slimnīcu netālu no mājām,” sacīja Maikls. “Esam pateicīgi, ka slimnīca bija tik tuvu.”

Divu datortomogrāfiju izmeklējums liecināja, ka Maiklam ir sirds aortas plīsums. Viņam bija nepieciešama tūlītēja sirds operācija.

 

“Kā mēs te nokļuvām?”

Pilnīgs klusums bija pārņēmis gaiteni, kamēr Maikls un Lī gaidīja viņa operāciju.

Maikla galvā rosījās vārdi, kurus viņš tik bieži bija atkārtojis - vārdus, kurus viņam tik drīz nāksies sacīt.

“Viena no pirmajām lietām, ko es pateicu sievai, bija: “Es negribu, lai tu dusmojies uz Dievu par to, kas šeit notiek. Es negribu, lai tevī būtu rūgtums.” Es zinu, ka daudzi cilvēki vaino Dievu par lietām, kas viņu dzīvē šķiet sliktas. Bet es negribēju, lai mana sieva un bērni cīnītos ar šo smagumu,” sacīja Maikls. “Es vēlējos, lai viņi saprot, ka viņu tētis un vīrs mirst ar pateicīgu sirdi par dzīvi, kāda viņam ir bijusi dota.”

Ar asarām klātiem vaigiem, Lī Maikla vārdus uztvēra nopietni.

“Es atceros, kā domāju: “Kā mēs nokļuvām līdz šim brīdim, kad mans vīrs man sacīja šos pēdējos vārdus?” sacīja Lī.
 

“Vienu brīdi mana sirds lūza no sāpēm, bet nākamajā es jutos tik piepildīta ar mīlestību un pateicību Dievam, jo mūsu sarunas beigās es sapratu, ka mans vīrs mīl Dievu. Un ka viņš mīl savus bērnus un mani.”

Lī bija nepieciešama šī pateicība, lai izturētu pārbaudījumu. Viņa aizgāja uz uzgaidāmo telpu, neapzinoties, ka nākamās ziņas par Maiklu viņa saņems tikai pēc 11 stundām. Bet arī šajā laikā pie viņas pienāca viens no ātrās palīdzības darbiniekiem un sacīja: “Jūsu vīrs man lika jums pateikt, ka jūs ļoti mīl.” “Tas bija tik mīļi,” atceras Lī. “Es nodomāju: “Kungs, cik tā ir jauka svētība.””

 

Mirklis ar Dievu

Maikls savai ģimenei pateica vārdus, kurus viņiem vajadzēja dzirdēt. Bet, kad viņš nonāca operāciju zālē, viņam bija atlikusi vēl viena saruna. Šoreiz ar Dievu.

“Es atceros, ka tajā brīdī, kad vēl biju pie apziņas, es lūdzu Dievam, lai viņš apžēlojas par mani.”

Viņš nevēlējās atstāt savu sievu un bērnus. Viņš zināja, ka viņam ir vēl daudz notikumu, kurus piedzīvot ar bērniem, un viņš negribēja atstāt Lī vienu pašu. Bet, kad pienāca brīdis atvadīties no šīs pasaules, viņš jutās tam gatavs.

Maikls ticēja, ka pat tad, ja viņš nomirs, viņš taps augšāmcelts tāpat kā Jēzus.

“Es devos uz operāciju cerībā, ka šīs nav beigas,” sacīja Maikls. “Es zināju, ka pat tad, ja man ir jāatstāj visas lietas, kuras es mīlu, šīs tāpat nav manas dzīves beigas.”

Maiklam bija sajūta, ka stundas aizritēja kā minūtes. Pirmie vārdi, kurus viņš izteica pēc operācijas, bija ļoti zīmīgi.

“Pirmais, ko pateicu ārstiem, bija tas, ka šis bija brīnums,” viņš sacīja.

Un tā sākās Maikla dzīves turpinājums, ko viņš dēvē par “bonusa raundu” - papildus laiku, uz ko viņš nemaz necerēja.

“Es saprotu, ka Dievs viņam ir devis papildus laiku, tādēļ tas ir jāizmanto,” sacīja Lī. “Mēs visu laiku jutāmies pateicīgi gan Dievam, gan ārstiem, kas palīdzēja Maiklam.”

 

Dodoties uz priekšu

Maikla fiziskā veselība vēl nav pilnībā tāda kā agrāk, bet tā ir labāka. Tomēr garīgi Maikls jūtas pilnībā atdzīvināts.

“Šī pieredze man ir devusi izpratni par to, ko nozīmē pakļauties Kungam Jēzum, ko nozīmē mīlēt sievu un bērnus, un tos, kas man ir apkārt,” viņš sacīja. “Es izprotu, ko nozīmē būt produktīvam dzīvē, ko Viņš man ir devis. Un tagad, ar šo pateicības pilno apziņu, es jūtos tā, ka man tiešām ir dāvāts bonusa raunds.”

Maikls ir atgriezies darbā, bet tagad ar vēl dziļāku ieskatu lietu būtībā. Viņš nereti iekļauj savu stāstu lekciju laikā, atgādinot citiem, cik svarīga ir dzīvība.

“Kad mēs domājam par mūsu pašu mirstību, mēs cenšamies to aizgrūst prāta tālākajos nostūros. Lai gan mēs zinām, kas mūs sagaida,” sacīja Maikls. “Manuprāt, tas ir labi, ka mēs domājam par to, pirms tas notiek, jo tas mums liek uzdot dziļākus jautājumus par dzīves būtību.”