Ģenerālkonferences sekretāra Dž. Ng aicinājums gadskārtējās sanāksmes dalībniekiem

Ģenerālkonferences sekretārs Dž. Ng norādīja, ka ārkārtīgi svarīgi ir gādāt par jauniem draudzes locekļiem, lai novērstu to aiziešanu.

“Kristības un aizgādība iet roku rokā,” norādīja Ng. “Kristības bez tālākās aizgādības ir nepilnīgas, un aizgādība bez kristībām ir bezatbildīga.”

Pēdējo 15 gadu laikā ir audzis to skaits, kas pamet adventistu draudzes. 2000.  gadā 43 no 100 jauniem draudzes locekļiem pameta draudzi, ko apliecina Ģenerālkonferences statistika. Jaunākās ziņas liecina, ka šobrīd no 100 jauniem draudzes locekļiem draudzi pamet 49.

„Šis 49 procentus lielais atkrišanas apmērs ir biedējošs, kas ir nopietns cilvēcīgo un finanšu resursu izsīkums draudzei,” norāda Ng. „Kas notiks ar armiju, kuru pamet 49 procenti karavīru? Kas notiks ar skolu, kuru pamet 49 procentu audzēkņu? Kas notiks ar uzņēmumu, kuru izlemj pamest 49 procentu strādājošo?”

Pat vēl sliktāk, tos draudzes locekļus, kuri pamet draudzi dažkārt aizmirst pavisam.

Ng norādīja: „Daļa no draudzes locekļu zaudēšanas problēmas ir atmiņas zudums. Mēs esam aizmirsuši kolektīvo atbildību par jaunajiem Kristus bērniem. Pēc kristībām mēs tos pametam, vai tie peld vai slīkst. Taču kristības ir tikai sākums to kristīgajam ceļam. Nākamais solis ir māceklība, kuras mērķis ir Lielais Kristus aicinājums.”

Adventistu draudzē, ja tā pēdējo 50 gadu laikā to nebūtu pametis neviens draudzes loceklis, pašlaik būtu no 28 līdz 30 miljoni draudzes locekļu. Taču ir tikai 19,5 miljoni. Mēs esam zaudējuši gandrīz 10 miljonus draudzes locekļu, kuri no mums ir aizgājuši.

Sekretārs Ng norādīja, ka draudzes locekļu zaudējums nav nekas jauns un par to daudzkārt ir notikušas diskusijas. Šis izaicinājums izraisa satraukumu ne tikai adventistu draudzēs, bet visās kristīgajās konfesijās pasaulē. Viņš nolasīja Elenas Vaitas citātu: „Vienai šādai izglābtajai dvēselei ir lielāka vērtība nekā visai pasaulei. Zeltu un pasaules bagātības nevar salīdzināt ar vienas šādas nabaga dvēseles izglābšanas vērtību.” (E. Vaita, Liecības draudzei, 1. sēj., 512. lpp.)

Ng sacīja, ka vienīgais līdzeklis, kurš novērš draudzes locekļu zaudēšana ir aizgādība par tiem. Viņš norādīja, ka tas ir svarīgi īpaši jaunajiem, tikko kā kristītajiem draudzes locekļiem.

1. Aizgādība ir daļa no māceklības,
2. Aizgādība un evaņģēlisms ir vienas monētas divas puses. Pēdējais lielākais notikums bija Ruandā, kad tur tika nokristīti 100777 cilvēki. Taču Ng norādīja, ka evaņģelizācija ir process un nevis tikai notikums. „Sekmīgai evaņģelizācijai ir jānotiek visa gada laikā un tam sevī ir jāiekļauj visdažādākās programmas, kalpošanas apkārtējai kopienai un tā tālāk.”
3. Aizgādībai ir jākļūst par daļu no draudzes kultūras.
4. Aizgādībai ir jākļūst par draudzes dzīvesveidu. Ng norādīja: „Ikvienam draudzes sekretāram nepieciešams uzņemties vadību, lai nodrošinātu jaunpienācēju labklājību”. Ng stāstīja kā draudzēs Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā šī programma nes augļus, ka tiek atgūti pat tie, kuri jau sen vairs neapmeklē draudzi.
5. Aizgādība ir ikviena draudzes locekļa atbildība. Ng norādīja, ka adventistiem būtu jāpamācās no citām konfesijām, piemēram, Iglesia ni Christo, kas ir lielākā filipīniešu draudze, kuru ir dibinājis bijušais adventists 1914. gadā. Šī draudze nopietni rūpējas par draudzes locekļiem. Kad draudzes loceklis ierodas draudzē, viņš par to ziņo. Pēc dievkalpojuma draudzes vecākie un diakoni aplūko šos pierakstus un apmeklē visus, kuri nav atnākuši, pēcpusdienā.
6. Aizgādībai ir jābūt apzinātai. Ng norādīja, ka Dienvidu Āzijas un Klusā okeāna divīzija un Ziemeļu Āzijas un Klusā okeāna divīzija ir parādījusi lielu apzinību, lai parādītu aizgādību un veiktu jauno draudzes locekļu apmācību.
7. Aizgādību vislabāk veikt ar mazo grupu kalpošanu. Ng nolasīja E. Vaitas citātu: „Mazu grupiņu kā kristīgo pūļu pamatvienību veidošanu man ieteica Tas, Kurš nevar maldīties. Ja draudze ir skaitā liela, tad lai tās locekļus noorganizē mazās grupiņās, kas strādātu ne tikai draudzes locekļu labā, bet arī pie neticīgajiem.” (E. Vaita, Liecības draudzei, 7. sēj., 21-22. lpp.). Ng norādīja, ka mazo grupu efekts ir tāds, ka tās veic aizgādību par jaunatgrieztajiem pat pirms tiek top kristīti. Pēc kristībām šī aizgādība turpinās līdz tie kļūst par mācekļiem.
8. Aizgādībā ir nepieciešams komandas darbs.

Ng norādīja, ka bieži vien parastie draudzes locekļi tiek mazāk novērtēti nekā tie, kuri kā vadītāji sēž šajā gadskārtējā sanāksmē. Tomēr bieži vien tieši parastie draudzes locekļi ir tie, kas veic aizgādību par jaunajiem draudzes locekļiem. Parastie draudzes locekļi ir tie, kuri ieved draudzē jaunus draudzes locekļus, un tikai tie spēj aizsniegt arī tos, kuri draudzi pamet.

Ng norādīja: “Mums ir nepieciešams, lai ikviens draudzes loceklis iesaistītos aizgādībā par jaunajiem draudzes locekļiem, lai novērstu to aiziešanu no draudzes. Mums ir nepieciešama visu draudzes locekļu iesaistīšanās, lai apmācītu un sagatavotu jaunos brāļus un māsas, iekļautu tos mūsu sadraudzībā un pasargātu tos no visa, kas cenšas iznīcināt to jaunatrasto ticību.”

Endrjū Makčesnijs
Avots: Adventist Review



Savā aicinājumā Ng bija atsaucies uz savu vizīti Dienvidamerikā 2015.  gadā, par ko iepriekš rakstīja „Adventist Review” rakstā „Record 15% of Baptisms in South America Are Former Adventists”, kur viņš iepazinās ar tās draudžu pieredzi jauno draudzes locekļu aprūpē un aizgājušo draudzes locekļu atgūšanā.

Daudzās draudzēs bija audzis atkārtoto kristību skaits, kad aizgājušie draudzes locekļi nāca atpakaļ. Ng norādīja, ka šīs sekmes bija iespējamas, kad draudzes sekretāri gāja tālāk par to ierastajiem pienākumiem veikt tikai ierakstus grāmatās un iesaistījās paskubināšanā, lai draudzes locekļi izrādītu ieinteresētību un parādītu aizgādību par jaunajiem un aizgājušajiem draudzes locekļiem.

Draudžu sekretāri taisīja sarakstus ar nenākošajiem draudzes locekļiem un organizēja to apmeklēšanas komandas, lai tos atgūtu. Tā ir inovācija, kā atgūt aizgājušos draudzes locekļus. Daudzos reģionos vadītāji meklē veidus, kā atgūt aizgājušos draudzes locekļus, taču vissekmīgākās šajā ziņā ir Dienvidamerikas adventistu draudzes. Daudzās kristības šajā reģionā notiek pateicoties šai programmai, ko ir uzsākuši draudžu sekretāri.

Šajā darbībā ir nepieciešams iesaistīt visu draudzi, lai nesanāk tā, ka vieni veicina aizgājušo draudžu locekļu atgūšanu, kamēr citi tos atgrūž un stumj ārā. Svarīgi, lai tad, kad aizgājušie nāk atpakaļ, nevienam neienāktu prātā tos nosaukt par „pazudušajiem dēliem vai meitām”, kas nu ir atgriezušies. Lai neviens pie durvīm, kad tos sveicina, tiem neteiktu: „Esi sveicināts, pazudušais dēls, savās mājās! Nu, pietiek tev staigāt velnam pakaļ!” Šādam sveicienam var būt pretējs efekts, nekā to sveicinātājs sagaida. Mums ir svarīgi, lai šie ļaudis justos draudzē kā savās mājās bez pazemošanas, piespiešanas vai norādīšanas ar pirkstiem. Šiem ļaudīm ir nepieciešams sagatavot īpašas sabata programmas reizi vai divas reizes gadā, uz kurām tos ielūgt kā īpašos viesus. Sagatavot tiem īpašas dāvanas kā grāmatas vai DVD diskus. Parādīt tiem, ka tie tiek gaidīti atpakaļ, ka viņi ir vajadzīgi.

Šīs pūles Dienvidamerikas draudzēs ir izrādījušās sekmīgas un daudzi aizgājušie draudzes locekļi šādi ir atgūti atpakaļ. Ng norādīja, ka šeit liela pateicība ir jāsaka draudžu sekretāriem, kuri ir sekmējuši draudžu vienotību misijā un paklausību Bībeles aicinājumam. Bez tam draudžu sekretāri ir veikušo vēl ko vairāk. Šādā veidā tie ir mudinājuši draudzes uzsākt jaunu draudžu dibināšanu un sākt ziedojumu vākšanu jaunu draudžu ēku celšanai, lai uzceltu vismaz vienu šādu ēku gadā. Ng apmeklēja draudžu savienības Ekvadorā, kur šādi draudžu sekretāru lēmumi bija pieņemti un 2015. gadā tika uzceltas divas jaunas draudžu ēkas.

Čīlē ir apvienojušies 720 draudžu sekretāri, lai kopīgiem spēkiem labāk organizētu draudzes darbību, kas ir vērsta uz misiju, jauno draudzes locekļu aprūpi un aizgājušo draudžu locekļu atgūšanu. Viņi apzinās, ka ir Kristus līdzstrādnieki, lai glābtu pazudušos draudzes locekļus un tos vestu atpakaļ.

Daudzi no tiem, kuri nākuši atpakaļ pauž savu pateicību šai kalpošanai, jo savādāk tie nekad nebūtu nākuši atpakaļ draudzē. Tā draudzes sekretāre Jacinta Marta de Azevedo Perpetuo no Brazīlijas ar asarām acīs atzina, ka viņa ir šajā kalpošanā tikai tādēļ, ka draudze nebija atmetusi cerības viņu atgūt atpakaļ un turpināja viņu aicināt, līdz viņa atgriezās un nu viņa pati ir draudzes sekretārs, kurš meklē šādus pat aizgājušos. Viņa atzīst, ka šis darbs un lūgšanas ir tā vērtas, lai pie tām pieliktu savas pūles.

Draudzes sekretāre Evelīna Katerīna Lučiano no Peru sacīja, ka parasti draudzes sekretāra pienākumos ir tikai veikt pierakstus draudžu grāmatās un rakstīt protokolus sanāksmēs, taču šeit sekretāri saredz, ka to pienākums ir piepildīt misiju, efektīvi strādāt kopā ar to Kungu glābšanas programmā. Viņa atzina, ka tas ir ļoti aizkustinošs brīdis, redzēt, kā tie, par kuriem tik daudz ir aizlūgts, par kuriem ir izradītas rūpes, ka tie atgriežas atpakaļ draudzē.

Avots: Adventist Review