Apdraudētais adventisms?

Melnais degunradzis, kalnu gorilla, Sumatras zilonis, orangutāns… tās visas ir apdraudētās sugas. Es pie šīm apdraudētām sugām vēlos pievienot vēl kādu… protestantus.
 
31. oktobrī tiks atzīmēta 499 gada diena kopš Mārtiņš Luters pienagloja savas 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm. Mūsdienās, iespējams, ka Luters uzrakstītu garu rakstu Facebook, ko līdzdalīt pasaulei.

Pagājušajā nedēļā pāvests Francisks tikās un iedrošināja 1000 luterāņu likt malā doktrīnas un strādāt kopā. Pēc Franciska versijas Luters bija centies veikt dažas reformas katoļu Baznīcā, lai to apgaismotu kādās zināmās lietās.

Kopš 1517. gada iesākās protestantu Reformācija. Līdz 1540. gadiem kustība kļuva tik ietekmīga, ka pret to izcēlās pretdarbība. Jezuīti (dibināti 1534.g.) sasauca Trentas koncilu (1545.-1563.), kas izraisīja kontreformāciju.

Pirmais jezuītu pāvests vēsturē cenšas pabeigt to, kas bija iesākts pirms tik daudz gadiem, un aicina Lutera sekotājus likt malā rūpes par doktrīnām un draudzes mācību, lai savienotos kopā ar Romu rūpēs par nabadzīgiem, slimajiem un bēgļiem.

Fakts, ka Francisks gūst sekmes pie protestantu Reformācijas mantiniekiem, norāda, ka protestanti Rietumos kļūst aizvien mazāk un tos var pievienot pie apdraudēto sugu saraksta.

Taču te klāt nāk vēl viena apdraudēta suga, par kuru man ir sevišķas rūpes: jaunie Septītās dienas adventisti Ziemeļamerikā.

Saskaņā ar doktora Deivida Trima un Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences arhīva un statistikas izpētes institūtu, vidējais adventistu vecums pasaulē ir 32 gadi. ASV un Kanādā tas ir 51 gads.

18.46% no adventistiem Ziemeļamerikā ir jaunāki par 40 gadiem. Jaunāki par 25 gadiem ir tikai 4.55%.

Nedaudz aplūkosim šos datus. Adventistu kustība savā dzimtenē – Ziemeļamerikā –170 gadus pēc kustības sākuma ir kļuvusi kritiski apdraudēta.

Adventistu jaunieši pēc skaita jebkurā uzskaitē ir apdraudēta suga.

Man ir draugi, kuri šķiet vairs nemīl šo kustību, taču viņi turpina mīlēt Jēzu. Taču, ja nekas netiks darīt jau tuvākajos gados, tad jaunie adventisti jau pēc dažiem gadiem kļūs par izzūdošu sugu. Ziemeļamerikas draudzēs netrūkst viedokļu šajā lietā. Es respektēju tos, kuriem ir savs viedoklis, vai es tam piekrītu, vai nē. Taču pietiek ienākt jebkurā draudzē sabatā, lai ievērotu, ka tā ir pustukša. Pat kādreiz plaukstošajās draudzēs apmeklētāju skaits ir krities. Oficiālais draudzes locekļu skaits ir ļoti liels, bet regulāri katru nedēļu draudzi apmeklē tikai neliela tās daļa.

Ir vienalga, vai jūs ticat, ka draudzi drīkst vadīt tikai vīrieši, sievietes vai abi kopā. Man jums ir svarīgi jaunumi: ja mēs neatradīsim risinājumu zaudējumiem, kurus piedzīvojam savā priekšā, tad drīz vien mums nebūs draudžu ne vīriešiem, ne arī sievietēm mācītājām.

Šī situācija nav tikai Ziemeļamerikas problēma vien, tā ir vispasaules problēma. Pēc pēdējās gadskārtējās sanāksmes (8.-13. oktobris) Ģenerālkonferences sekretārs Dž. Ng atgādināja klātesošajiem delegātiem, ka katru gadu vispasaules draudze no 100 kristītajiem zaudē 49%. Kad pēc aptaujas tiek vaicāts, kad tie pametuši draudzi, gandrīz divas trešdaļas apgalvo, ka tas notiek jaunībā.

Lietojot apaļus skaitļus, tas izskatās šādi:

Mēs nokristam desmit cilvēkus un zaudējam piecus.
No pieciem, kurus zaudējam, trīs ir dzimuši šajā gadsimtā.
Hjūstona, Tokio, Sidneja, Londona, Silverspringsa… mums ir problēmas!

Te nav viena risinājuma, lai novērstu šo tendenci. Mēs runājam par noteiktu vecumu grupu apveltīšanu ar varu, bet cik daudz no tiem ir pārstāvēti draudzes administrācijā? Vai mums ir sešu vai septiņu skaitļu lieli budžeti, lai dibinātu jaunas draudzes, kuras ir domātas tieši tai sabiedrības daļai, kuru mēs zaudējam? Ja to mums nav, tad kā mēs varam iedrošināt daudzus spējīgus jauniešus iesaistīties mācītāja kalpošanā?

Mēs esam ātri, lai izmestu savu neapmierinātību publiskos medijos par indivīdiem, kalpošanām vai administrācijas vadītājiem. Taču, kas būs šādas rīcības rezultāts? Ja mans mācītājs līdzdala savu neapmierinātību vai dusmas par kustības elementiem, par kuriem man mācīja, ka tās Dievs ir izveidojis un uztur, tad kādēļ man būtu jāuzticas šai sistēmai? Šeit parādās arī vēl lielāks jautājums: vai man finansiāli būtu jāuztur šī sistēma?

Ja mūsu vadītāji – draudžu vecākie, mācītāji, draudžu savienību, ūniju un Ģenerālkonferences administratori pauž šaubas par struktūru, ar kuru šī vispasaules kustība atšķiras no visām pārējām, tad variet būt droši, ka vietējās draudzes locekļi sāks šaubīties, vai viņu desmito naudai vispār būtu jānonāk šīs struktūras virsotnē.

Vienreiz iekustinātā stīga turpina savu vibrāciju. Vai draudzes locekļi pauž šaubas par divīziju, ūniju vai draudžu savienību struktūru lietderību? Vai šādā šķeļošā brīdī tie nepakļausies kārdinājumam novirzīt savu desmito uz vietējiem projektiem vai struktūrām, kurās paši piedalās? Ja jums šķiet, ka šie jautājumi nav būtiski, tad jūs maldāties.

Šādai iziršanai ir pakļautas arī vietējās draudzes. Vai jūsu vietējā draudze ir tik brīnišķīga, ka tā spēj uzturēt savus draudzes locekļus dedzīgus par savu unikālo ticības kustību? Vai arī, zaudējot pasaules redzējumu, draudzes locekļi iesāk salīdzināt vietējo adventistu draudzi ar populāro lielo draudzi otrajā ielas galā? To draudzi, kur kalpo 19 mācītāji, kur ir augstākās klases kafejnīca, profesionāli mūziķi, golfa laukuma mašīnīte, lai pievestu viesus pie durvīm, un ekspertu vadītās bērnu programmas.

Nepārliecināti vai nedroši par atšķirīgajiem adventistu mācību punktiem, daudzi adventisti vienkārši vērš savu uzmanību uz garīgo “pieredzi”, kāda tiem ir nedēļas nogalē.

Ja adventistu kustība zaudēs savu globālo redzējumu, tad mēs nestrīdēsimies par darba kursiem vai to, kurš dzimums un kādā lomā drīkst kalpot. Bet mums būs žēl, ka nebūsim darījuši kaut ko, lai paceltos pāri mūsu atšķirībām un atrastu veidus, kā iesaistīt mūsu vecos un jaunos, vīriešus un sievietes (Joels 2:28-29) līdzdalīt mūžīgo evaņģēliju, kurš šai kustībai ir uzticēts.

Džareds Sarmons (Jared Thurmon)

Avots: Adventist Review