Pilsonības pārbaudījums

„Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs”.

Kad deviņpadsmitā gadsimta kvēkeru mākslinieks un mācītājs Edvards Hikss, vadoties no Jesajas 11:6, uzzīmēja gleznu „Miermīlīgā valstība”, viņš vēlējās, lai skatītāji tajā lasītu un redzētu svētrunu.

Nākotne iznirst no pagātnes miera turēšanas.

No pirmā acu skata Hiksa nākotnes gleznojums šķiet muļķīgi utopisks: teļš līdzās lauvam, kura galvu glāsta pārliecināts bērns ar rozā vaigiem. Vilks un jērs guļ kopā pļavā, kamēr auns šķiet bezrūpīgs, neievērodams tam aiz muguras esošo leopardu. Nav baiļu un Hiksa svētajā vīzijā nav plēsoņu.

Tomēr acis slīd tālāk un gleznojuma kreisajā pusē Hikss ir novietojis šīs pasaules attēlu, kur kvēkeru vadītājs Viljams Penns 1682. gadā slēdz vienošanos ar delavēru indiāņiem. Aiz uzmanīgi līdzsvarotas grupas (četri draugi un četri virsaiši) ir mirdzoša upe, kas pauž, kā tika slēgta šī vienošanās un kādu rezultātu šī derība atnesa – kas ir viens no respektējamākajiem dialogiem starp baltajiem un vietējiem indiāņiem visas kontinenta vēstures laikā. Līdztiesība valda un sarunas turpinās.

Mācītājs-mākslinieks vēlējās uzsvērt svarīgāko – nākotnes aina priekšplānā iznirst no miera turēšanas pagātnē.

Mākslas vēsturnieki saka, ka Edvards Hikss savas dzīves laikā ir uzgleznojis vismaz 61 „Miermīlīgās valstības” versiju, kurās visās ir redzami mierīgi dzīvnieki un ļaudis, taču katra glezna ar savām niansēm. Viņš nebija pilnībā apmierināts, kā viņam bija izdevies atveidot miera turēšanas saikni starp šo pasauli un pasauli, kura nāks, viņš turpināja gleznot – labojot tēlus un darot siltākas krāsas.
Miera turēšanai ir nepieciešams darbs, cieša uzmanība un nepārtraukti labojumi.

Kuru svētrunu mums visvairāk būtu nepieciešams klausīties?

Pasludiniet sevi par miermīlīgās valstības pilsoni. Sāciet dialogu un nevis centieties uzvarēt. Runājiet maigi ar tiem, kurus reiz bijāt saukuši par „brāļiem” un „māsām”.

Patiesība ir tā, ka mums nav miera turēšanas vēstures vai vīzijas mūsu starpā, daļēji tādēļ, ka mēs esam nodevušies patiesībai. Septītās dienas adventisti vēsturē ir bijuši strīdīgi. Izcēlušies no pretrunīgi vērtētās milleriešu kustības 1830. un1840. gados, šī draudze ir izveidojusies 1860. gados tieši Amerikas pilsoņu kara laikā, un tā jau kopš tās dzimšanas ir mācījusies strīdēties. Kad Linkolns aicināja brīvprātīgos doties karot, adventisti atteicās un palika mājās – paliekot uzticīgi sestajam bauslim. Kad deviņpadsmitā gadsimta „laupītāju baroni” būvēja savus monopolus uz strādājošo mugurām, Review redaktori tos bargi kritizēja savos rakstos. Kad Nacionālo Reformu asociācija aicināja uz svētdienas likuma pasludināšanu 1890. gados, tūkstošiem adventistu iestājās pret, uzvarēja šīs briesmas un panāca reliģisko brīvību. Kad divdesmitā gadsimta sākumā Ameriku pārpludināja alkoholisms, kas atnesa daudz nelaimju, adventisti nostājās pilsētu laukumos un neatlaidīgi aicināja uz atturību.

Ja šī gatavība cīņai padarīja Septītās dienas adventistus sabiedrībā atpazīstamus garīgajās un sociālajās reformās, tad tā izrādījās nederīga šīs ticības iekšienē. Teoloģiski mēs esam ļoti strīdīgi – par taisnošanu un svētošanu, par svētnīcas doktrīnu, par Kristus dabu, par Elenas Vaitas lomu, par 1888. gada nozīmi, par sieviešu ordinēšanas jautājumu.

Patiesība ir tā, ka mums trūkst miera turēšanas vēstures vai vīzijas mūsu vidū, daļēji tādēļ, ka mēs esam ļoti nodevušies patiesībai. Mūsu vēsture, šķiet, mūs māca, ka vairāk ir nepieciešams būt taisnam nekā būt laipnam. Ka sarunas veic tikai tie, kuri nespēj uzvarēt. Mēs dodam priekšroku uzvarētāja vainagam un nevis miera turētāja olīvkoka zariem. Mūsu piemiņas pants ir „Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem” (Ef. 6:11), bet neviens no desmit neatceras, ka Pāvils ir arī rakstījis: „Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem” (Rom. 12:18).

Ir pienācis laiks pārmaiņām – kustības iekšienē, caur šo kustību un šīs kustības labā. Pasludiniet sevi par miermīlīgās valstības pilsoni. Lieciet uzsvaru nevis uz uzvarēšanu, bet gan uz dialogu. Runājiet laipni ar tiem, kurus reiz esat saukuši par „brāļiem” un „māsām”.

Paņemiet sev līdzi olīvkoka zarus uz nākošo draudzes darba sapulci.

Bils Nots / Adventist Review redaktors

Avots: Adventist Review