Vai sabata ievērotāji var gūt labākas sekmes uzņēmējdarbībā nekā pārējie?

Pirmajā brīdī šķiet, ka te kaut kas neiet kopā. Kā gan kāds var gūt lielākus panākumus, strādājot sešas dienas nedēļā, nekā tas, kurš strādā visas septiņas?

Ja tavs pasaules uzskats ir saistīts ar evolūciju un Kembrija sprādziens veido tā pamatu, tad dabiski dzīves sauklis ir virzīts uz spēcīgākā vai ātrākā izdzīvošanu, vai vienkārši būt par vissmagāk strādājošo cilvēku pasaulē. Ja tu tici, ka dzīve kļūst labāka no tā, ja mēs vairāk „pie tās” strādājam, tad tu iegūsti pantiņu: „strādā vairāk, saņem vairāk”.

Taču, ja tavs pasaules uzskats sākas ar neko un noslēdzas ar planētu, kuru pārpilda dzīvība un augsti attīstītas ekosistēmas sešas dienas vēlāk, tad tev ir cits pamats, uz kura celt. Tad tevī ir ticības komponents, kurš tevi virza ticēt kaut kam, kas ir radīts no nekā. Iespējams, precīzāk būtu sacīt, ka radīšana no nekā, ir kas vairāk nekā tikai ideja. Ar vārdiem „Lai top…” iesākās vēsture.

Izcelšanās
Raksti mums vēstī, ka ikvienam no mums ir dots „ticības mērs” (Rom. 12:3). Līdz ar to ikvienam no mums ir dotas spējas cerēt un ticēt uz lietām, kuras mēs nevaram redzēt, kā arī nav pierādījumu par to eksistenci.

Septītās dienas adventisti ir unikāla grupa, tiešām „īpaši cilvēki”. Tādēļ daži no mums ir kautrīgi, lai izceltos šajā pasaulē. Es personiski to nesaprotu. Neviens bizness negūst sekmes, peldot pa straumei un darot to pašu, ko dara visi citi. Paņemsim padomu no grāmatas „The Deviant’s Advantage” manā bibliotēkā, kur rakstīts, ka tev nepārtraukti ir jāmaina virziens, kad to maina citi.

Tad kā pasaules uzskats ietekmē uzņēmējdarbības sekmes? Kā gan cilvēks var iegūt lielākas sekmes šajā pasaulē, ja tas strādā mazāk?

Ticības un riska saikne
Kas Septītās dienas adventistiem ir tas, kas tos var padarīt sekmīgus pasaules biznesā? Tas ir vienkārši: tā ir mūsu spēja virzīties uz priekšu ticībā, ticot, ka nākotnē būs kaut kas labāks, un ideja, ka mūsu draugs Jēzus ir lielākais riskētājs. Lūk, ko saka Elena Vaita par Dievu kā riskētāju:

„Sātans ar savām nežēlīgajām kārdināšanām mocīja Jēzus sirdi. Pestītājs nespēja redzēt cauri kapa vārtiem. Cerība Viņam neatklāja uzvarošo iznākšanu no kapa un nestāstīja, ka Tēvs ir pieņēmis upuri. Viņš baidījās, ka Dievam tik pretīgais grēks starp Viņiem var radīt mūžīgu atšķirtību”.²

Jēzus nebija pārliecināts, kāda būs Viņa nākotne, tomēr Viņš virzījās tālāk, balstoties uz Savu iepriekšējo pieredzi un ticību uz Dievu Tēvu. Līdz ar to adventisti var būt visapzinīgākie riskētāji pasaulē. Nedaudz pārdomāsim, kādus riskus uzņēmās Debesu Ķēniņš, radot un glābjot cilvēci.

„Nekas nav spēcīgāks par laikus nākušo ideju.” (Viktors Igo)

Mums ir daudz lielāks potenciāls ietekmēt pasauli, ja uztveram biznesa pasauli kā misijas lauku. Mans mīļākais citāts liek man domāt, ka tā ir patiesība:

„Reliģija un darbs nav divas atsevišķas lietas; tās ir vienotas”.³

Ievērojot sabatu un visu, ko Dievs ir iecerējis, mēs veicam drosmīgu paziņojumu. Mēs tad sakām, ka neesam vienīgie sava likteņa noteicēji. Mēs sakām, ka Dievs dara kaut ko ārpus cilvēciskā darba plāna, radot pasauli no nekā dažās dienās. Turoties pie šīs domas, mēs topam par lielākajiem sapņotājiem ar lielu cerību un ticību.

Mēs ievērojam sabatu katru nedēļu, lai pieminētu divas lietas. Pirmkārt, „Es devu tiem arī Savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētījis” (Ec. 20:12). Tas nozīmē, ka katru nedēļu sabats ir diena, kuras laikā es pārtraucu darbu, lai uzturētu savu dzīvi, un pieminu, ka Dievs nepārtrauc un nepārtrauks Savu darbu manā dzīvē. Tā ir diena, kas man dod paļāvību, ka Savu iesākto darbu manā dzīvē Viņš novedīs līdz galam (Fil. 1:6).

Otrkārt, sabats ir arī iknedēļas atgādinājums par mūsu izcelsmi, identitāti un likteni. Izprotot sabata nozīmi, mēs varam virzīt savu darbu izvēles. Bez šī iknedēļas atgādinājuma ikviens viegli var aizmirst To, kuram pieder šī pasaule un viss, kas to piepilda. Ja es to aizmirstu, tad es iesāku attiekties pret maniem līdzstrādniekiem tā, it kā es būtu dievs un viņi mani padotie. Tad es dabiski iesāktu visu vadīt nevis kā savu brāļu sargs, bet gan kā brāļu īpašnieks.

Septītās dienas adventistiem ir potenciāls kļūt par vislabākajiem pasaules uzņēmējiem, jo tie, iespējams, labāk nekā pārējie saprot nozīmi, kādēļ Dievs ir izveidojis šo kustību. Es atļaujos sacīt, ka mūsu nosaukums tam ir atslēga.

Septītā diena: atgādināt pasaulei par mūsu Radītāju un Viņa principiem, kurus Viņš uzticēja Ādamam un Ievai dārzā pirms 6000 gadiem.

Adventists: kas mūs iedvesmo ar cerību pat tad, kad mēs redzam resursus izsīkstam un savtību pieaugam, mums ir cerība, ka reiz kādā dienā šī Zeme tiks radīta no jauna, lai varētu priecāties par to, kādam nolūkam tā tika radīta no nekā.

Riskēt, sapņot un darboties – tas ir mūsu DNS. Tātad, „virzīties uz priekšu” ir mūsu kaujas sauklis. Ieklausieties šajos cerības vārdos:

„Pastāv bailes īstenot un riskēt šajā lielajā darbā, baiļojoties, ka līdzekļu izlietošana var neatmaksāties. Kas notiks, ja līdzekļi tiks izlietoti, bet mēs neredzēsim par šiem līdzekļiem izglābtās dvēseles? Kas notiks, ja mēs veltīgi izlietosim mūsu līdzekļu daļu? Labāk strādāt un turpināt darboties, nekā nedarīt neko. Jūs nezinat, kuram sekmēsies, šim vai tam.”⁴
 

1. Elena Vaita, Laikmetu ilgas (Mountain View, Calif.: Pacific Press Pub. Assn., 1898), [753].
2. Elena Vaita, Kristus līdzības (Washington, D.C.: Review and Herald Pub. Assn., 1900), [349].
3. Ellen G. White, Welfare Ministry (Washington, D.C.: Review and Herald Pub. Assn., 1952), p. 266

Avots: Adventist Review