Dievs, svētī Latviju!

Pirms vairāk kā desmit gadiem kādam ministram bija vizīte uzņēmumā, kurā tolaik strādāju. Atceros, ka viņš runāja par to, kas Latviju varētu sagaidīt tuvākajos gados un mēģināja man un maniem kolēģiem radīt priekšstatu, ka pavisam drīz viss būs labāk. Laikam tas bija kādas priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros. Viena darbiniece piecēlās, lai uzdotu jautājumu, uz ko ministrs atbildēja, ka tiek izstrādāta tāda un tāda programma… Viņa nenocietās un skaļi teica: „Kamēr Jūs izstrādāsiet šīs programmas, sen jau visi būs no Latvijas aizbraukuši!” Toreiz skaļās debatēs neiesaistījos, bet pati pat nenojautu, ka tuvākajā laikā kolēģes vārdi mani skars ļoti personiski.

Man ir trīs māsas un viens brālis, tātad esmu izaugusi piecu bērnu ģimenē. Kāda ir statistika? Viņi visi jau gadiem dzīvo ārzemēs. Man viņi ir māsas un brālis, bet maniem vecākiem – bērni, un nu jau mazbērni, kuri uzaug Skype un WatsAppā.

Un ziniet, arī man tā nav tikai statistika. Tie nav tikai cipari atskaitēs. Man tie ir dzīvi cilvēki, nemaz nerunājot par attālākiem radiem, draugiem un paziņām.

Kad vienā no Latvijas dzimšanas dienām devos ar ģimeni pie pieminekļa, jutu, ka nevarēšu noturēties – skanēja skaista latviešu mūzika par Latviju, dega svecītes, apkārt piemineklim pulcējās daudz cilvēku ar lielākiem un mazākiem valsts karogiem, un es sāku raudāt. Par to, ka mani tuvākie cilvēki nav Latvijā šajos svētkos un visdrīzāk turpmākos gadus arī nebūs…   

Tomēr, lai kā ir gājis pagājušajā gadā, šķiet, ka 18.novembrī daudzi apzinās to pašu, ko es – cik labi, ka pie mums, Latvijā, nav karš, nav zemestrīces. Tātad varētu būt vēl sliktāk. Vienmēr var būt. Un ir joprojām tik daudzas lietas, par ko pateikties, šeit dzīvojot.

Bet, audzinot ar vīru savus trīs bērnus, mēs būtu priecīgi savus mīļos tuviniekus satikt ne tikai vienu reizi gadā vai reizi piecos gados, bet priecāties par kopā būšanu biežāk.

Es nevainoju valdību un neteikšu, ka kādi plāni no tās darbības ir tikai skaļi lozungi, tā vietā es izvēlos lūgt par valdību, lai Debesu Tēvs viņiem palīdz nenomaldīties birokrātijas gaiteņos. Tās ir atbildīgas nastas, kas viņiem jānes. Un, acīmredzot, vēl daudz kas ir jāmācās un jāapgūst.

Šonedēļ, pastaigājoties pa ielu, pamanīju vīrieti, kas savos cienījamos gados muzicēja uz ielas ar akordeonu. Parasti es nemēdzu iemest naudiņu „cepurē”. Bet šoreiz to darīju. Kāpēc? Jo tas nebija apbalvojums un pateicība par izvēlēto repertuāru, ko spēlēja vīrietis, bet par iniciatīvu. Par uzdrīkstēšanos darīt. Tā vietā, lai popularizētu tēmu, cik pie mums, Latvijā, viss ir slikti.  

Vairumā gadījumu mums ir dots viss, lai veidotu savu dzīvi tādu, kādu to vēlamies – galva un divas rokas. Un tikai mūsu ziņā ir izvēle, vai mēs katru dienu vainosim citus savās nelaimēs un kultivēsim to savā ģimenē, skolā, darba kolektīvā, vai arī izmantosim katru dienu, lai dzīvotu par svētību sev un apkārtējiem. Latvijai. Kā skanēja kāds sauklis – neprasi, ko valsts var dot Tev, bet pajautā, ko pats vari dot valstij. Jo valsts esam mēs paši – cilvēki, tauta.

Šķiet, ka daudzus gadus mūsu mazo, bet stipro, strādīgo, gudro tautu kāds ir mērķtiecīgi barojis ar informāciju, ka mēs neko nevaram. Un šī programma atbalsojas daudzu latviešu attieksmē un darbos. Bet es gribu cerēt, ka tas ir mazākums. Jo pati pazīstu tik daudzus brīnišķīgus cilvēkus, kas ir latvieši, savas zemes īsteni patrioti. Dažādu līmeņu vadītāji un darbinieki, vecāki – tēti un mammas. Šie cilvēki mani personīgi iedvesmo teikt: „Gods kalpot Latvijai!

Nākamreiz neticiet, ja jums teiks, ka esam maza tauta un neko jau īsti nevaram. No sērijas: tik daudzi ir jau aizbraukuši un drīz pēdējais izslēgs gaismu… Mums IR sava teritorija, mums IR brīvība un neatkarība, mums IR sava valoda, mums IR daudz talantīgu un spēcīgu personību visās jomās. Pasaule centīsies jums pārdot melus, bet turpiniet vērtēt savu dzīves laiku un valsti, kurā dzīvojat. Latviju un tās iedzīvotājus.

Kas ir tas, ko Dievs ir ielicis Tavā sirdī un rokās, lai svētītu Latviju caur Tevi? Mēs neesam vairs okupēta valsts, neļausim okupēt mūsu prātus nepareizai informācijai. Mainīsim cietēja lomu pret tādu, kas uzdrīkstas, dara un iedvesmo! „Dievs, svētī Latviju!”