Kad astoņas dienas ir pagājušas

Skatījums par prezidenta vēlēšanām ASV

Sporta fināls vai sacensības prezidenta vēlēšanās.

Šajos divos paradigmiskajos „tiesas dienas momentos” mēs parasti atrodam prieku, ka mums ir labi draugi, bet tas sevī iekļauj arī sirds sāpes, ka tiem ir jāļauj domāt atšķirīgi lietās, kuras man ir vissvarīgākās.

Iepriekšējā nedēļā šī prātula kļuva īpaši reāla, kad vairāki mani paziņas un draugi visā pasaulē sociālajos medijos no sirds dedzīgi pauda savu sašutumu vai arī neslēptu sajūsmu par pēdējām ASV prezidenta vēlēšanām. Kamēr daži no tiem steidzās paust drūmākos pareģojumus par pasaules galu, kādu mēs to zinām, citas patiesas dvēseles pateicās Dievam par to, ko tie uzskatīja par atbildētām lūgšanām.

Trešā grupa steidzās visu savienot kopā ar pravietojumiem – kas tuvāk apskatot šķiet samērā vāji – meklējot mierinājumu šajā īpašajā notikumā, kā ilgi gaidītajā un debesu dotajā pravietojumu piepildījumā. Kamēr citi brīnās, kas te vispār notiek, un, ar apbrīnojamu tuvredzību norāda, ka tā ir tikai amerikāņu pilsoņu darīšana. Tas notika pat pirms sākās masu protesti daudzajās pilsētās.

Kā vērotājs es ar pārākuma sajūtu uz visu to nolūkojos no savas drošās ziemeļu paslēptuves. Es nedzīvoju ASV un neplānoju kļūt par tās pilsoni tuvākajā nākotnē, tomēr vēlos ko sacīt par visu, ko pašlaik vēroju.

Kā septītās dienas adventists, aplūkojot šo tematu, es atrodu, ka vislabākais veids, kā šo lietu analizēt un meklēt atbildes, ir izmantojot Bībeles gudrību. Tikai no tās lappusēm es spēju izvilkt mūžīgos principus, kas spēj mums palīdzēt šajās dienās.

Tātad, pie „gaismas uz maniem ceļiem” (Ps. 119:105) es vēlos gūt sev debesu apgaismojumu.

Daniēla recepte
Ja esat bērnībā audzis, klausoties Bībeles stāstus, tad iespējams, dzirdot Daniēla vārdu, jūs viņu iedomājaties lauvu bedrē. Daniēla piedzīvojums ar tiem, kas viņu varēja aprīt, sevī iemieso visu, ko mēs domājam par sevi, saviem bērniem un mīļajiem. Tomēr, kamēr mēs pievēršam uzmanību pravieša negrozāmajai uzticamībai Dievam, mēs palaižam garām, ka Daniēls nokļuva šajā briesmīgajā piedzīvojumā tādēļ, ka daudzus gadus bija uzticīgs Dievam un savai valdībai kalpošanā.

Tā bija sevišķa kalpošana! Daniēls bija tik prasmīgs kā Dieva patiesais liecinieks pagānu valdībā, ka pat „ļaunie eņģeļi baidījās, ka viņa ietekme var vājināt viņu kontroli pār valdošajiem valdniekiem” (Pravieši un ķēniņi, [540]). Runājiet par efektīvu štata vietu!

Bez tam viņš palika savā amatā, neskatoties uz vairāku administrāciju maiņām un dažādām „vēlēšanām”. Ķēniņš varēja nomirt un nākt nākamais ar savu komandu un saviem spēles plāniem, bet Daniēls nezaudēja savu darbu. Tad sekoja jauna administrācija un kaut kādā veidā Daniēls nokļuva vēl augstākā pozīcijā!

Taču atcerieties, ka tās nebija miermīlīgas un demokrātiskas varas pārmaiņas ar draudzīgu – pat ne no sirds – rokasspiedienu un smaidu kameru priekšā. Jauna valdnieka atnākšana parasti nozīmēja, ka iepriekšējais ir miris vai gājis bojā nelaimes gadījumā – noindēts, pakārts vai nocirsta galva. Tomēr Daniēlam vienmēr tiek piedāvāts darbs! Valdības nāk un iet, valsts satrapi un sekretāri zaudē savus krēslus (vai galvas), bet Daniēls paliek, uzticami kalpojot, tuvu varas centram.

Kā viņš to panāca? Atbilde ir to vērta, lai tai veltītu veselu rakstu. Es padalīšos ar Daniēla recepti manā nākamajā komentārā.

Avots: Adventist Review