Deviņas dienas vēlāk

Ārzemnieka vērtējums par iespaidu uz adventistiem pēc ASV prezidenta vēlēšanām

Kā Daniēlam izdevās ne tikai izdzīvot atlaišanas, noindēšanas, galvas nociršanas un izbarošanu lauvām, kas bija daļa no senās Babilonas politikas, bet vēl veidot karjeru? Šajā otrajā daļā ir dažas no atbildēm, kur ārzemnieks aplūko adventistu draudzi pēdējo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā.

Satrapi un zīlnieki ap Daniēlu bija drūmi, domājot par neseno politisko sakāvi; vai sajūsmināti par neseno triumfu; vai apslēpa savas galvas smiltīs. Ko tajā brīdī darīja Daniēls?

Daniēls bija ar Dievu un Dievs bija ar Daniēlu. Jau no paša iesākuma Daniēls apņēmās savā sirdī neaptraipīties (Dan. 1:8) un Dievs viņam deva labu attieksmi no vadītāja (9.p.).

Tad vēl, Daniēls nepieļāva, ka kaut viena lieta viņu šķirtu no Dieva dotās misijas. Viņa prioritātes bija skaidras: viņš bija nelokāms Dieva liecinieks, kurš bija kļuvis par valdības darbinieku.

Visbeidzot, Daniēls zināja savu pilno darba aprakstu, pat tā neērtās daļas. Šeit vairāk nekā jebkur citus, iespējams, mēs atrodam līdzības, kas palīdz mums veidot mūsu attiecības ar mūsdienu laicīgām varām Amerikas Savienotajās Valstīs un citur pasaulē.

Uzdrošināties būt Daniēlam

Daniēla darbs nebija viegls. Vairākas reizes Dievs bija sūtījis viņu norāt tirānus, kuriem piederēja neapstrīdama vara izšķirt, kurš dzīvos, bet kuram jāmirst (Dan. 5:19). Taču Daniēls nenovēla atbildību uz citu. Viņš neizvēlējās būt politkorekts, bet gan uzticami sniedza Dieva vēsti, pat pievienojot savu padomu! Pēc tam, kad viņš bija sniedzis neērtu sapņa skaidrojumu Nebukadnēcaram, pravietis piebilda: „Atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgiem!” (Dan. 4:27).

Manuprāt, šeit ir vissvarīgākā atslēga. Mēs, līdzīgi kā senatnes Daniēls, varam apzinīgi sagaidīt, ka Dievs ir ar mums un mēs esam ar Dievu, un, ideālā variantā, neviens zemes valdnieks nespēj mūs novirzīt no Dieva dotās misijas, mēs pat varam gūt prieku paužot neērtas vēstis valdībai jebkurā šīs pasaules valstī.

Kāds tad būtu Septītās dienas adventistu viedoklis? Vai mēs pieņemtu izaicinājumu, kā Daniēls, vai novērstos no mūsu kristīgā pienākuma? Kā mēs reaģētu, kad atkal jebkurā pasaules valstī vai valdībā redzētu, kā mazākuma tiesības tiek apspiestas, kad vājais tiek aprīts, kad tie, kuriem nepiekrīt, tiek noliegti vai apsmieti, iespējams, pat no mūsējiem?

Septītās dienas adventistu kustība ir dzimusi ar skaidru redzējumu, kas sagatavo ļaudis mūžībai jau šīs dzīves laikā. Tādēļ nav jābrīnās, ka mūsu celmlauži ievērojuši sava laika sabiedrības lietas. Viņi iestājās pret verdzību, nosodīja karu, kā pirmo izvēli konfliktu risināšanā, un noraidīja visu, kas bija pret sirdsapziņas un reliģijas brīvību.

Ko mēs šajās lietās darām? Vai mūsu vēsturiski asā denominācija ir zaudējusi savu asumu? Vai arī mēs dusam uz savu panākumu lauriem? Vai arī mēs esam tik ļoti aizņemti ar bizantiešu otršķirīgajiem jautājumiem, ka atstājam novērtā taisnību, mīlestību un pazemīgu staigāšanu Dieva priekšā (Miha 6:8)? Vai arī mēs visos gadījumos pielietojam Jēzus sacīto: „Mana valstība nav no šīs pasaules” (Jāņa 18:36)?

Ieturot līdzsvaru

Atcerieties, ka cīnīšanās sociālās, veselības un garīgo reformu priekšējās rindās nav pašmērķis pats par sevi. Septītās dienas adventistu kristiešiem gala mērķis vienmēr ir bijis iesācies, virzījies un orientējies uz misiju. Neatkarīgi no pašreizējā valdnieka, vissvarīgākais jautājums ir, kā pasniegt mūsu misiju patīkamu un vēlamu „babiloniešu” ausīm. Vienlaicīgi to darot kā Daniēls, kas palika uzticams debesu aicinājumam pat vissarežģītākajos apstākļos.

Norāde: Kad saskaramies ar ārējiem izaicinājumiem mūsu vēsts pasludināšanā mūsdienu sabiedrībai un valdībām, vispārpieņemta gudrība saka, ka tad ir liela varbūtība, ka mēs rīkosimies tādā pat veidā, kā mēs vēsturiski izvēlējāmies risināt mūsu iekšējās nesaskaņas. Līdzīgi kā senatnes Daniēls, mēs varam atbildēt sava laika laicīgām varām nepārtrauktā procesā. Vai tas ir iekšējs strīds vai salīdzināšanās, mūsu pirmā izvēle rīcībā būs pārtraukt strīdu un panākt samierināšanu. Līdz ar to ir svarīgi, ka mēs risinām savas iekšējās problēmas tā, lai tas nestu nevis apkaunojumu sabiedrībā, bet gan tieši pretēji – paplašinātu un pastiprinātu mūsu misijas darbību mūsdienu Nebukadnēcara priekšā.

To es atstāšu kā atvērtu jautājumu.

Turēties kopā mīlestībā

Vēlos atgādināt, ka politisko gudrinieku balsis pamazām noplok un pēc ASV prezidenta vēlēšanām tu un es aizvien skaidrāk varam sadzirdēt Tā „kluso balsi”, kurā visas lietas tiek saturētas kopā (Kol. 1:17, NIV), atgādinot mums, ka nav lielāka baušļa par „mīli to Kungu savu Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu” un savu tuvāko kā sevi pašu (Mat. 22:37, 39).

Kā tas bija uzrakstīts kādā nezināmā amerikāņu ielā, kas bija ielikts Instagrammā dažas dienas pēc vēlēšanām: „Izslēdz ziņas un mīli savu tuvāko!”

Nevienam nav nepieciešama īpaša politiska aicināšana, ģeogrāfiska atrašanās vieta vai pilsonība, lai sekotu šim padomam. Tik tiešām, esmu pozitīvs, kad mani dažādo politisko uzskatu paziņas un draugi vēlas saskaņoties ar šo vērtību sociālajos tīklos pat tad, kad tie vaimanā vai arī priecājas par pēdējiem amerikāņu politikas notikumiem.

Avots: Adventist Review