Trīspadsmit gadīga skolniece stāsta par sabata brīnumu Kazahstānā

Mainīt skolu ir grūti, taču septītās klases skolniece Elīna Miņina, kad viņas ģimene pārcēlās uz Kazahstānas ziemeļiem, uzzināja, ka viņai mācības notiks arī sestdienās.

Elīna atteicās pārkāpt Dieva likumu un palikt uzticīga septītās dienas ievērošanai, neraugoties uz papildus mājas darbiem un spiedienu no skolas direktora. Tad par lielu pārsteigumu skolas direktors atkāpās, kad meitene pastāvēja par kristīgajiem principiem visas skolas priekšā.

„Trīspadsmit gadus vecā meitene sacīja: „Vissvarīgākā lieta ir lūgt un ne no kā nebaidīties”. Elīna Miņina dzīvo un mācās Pavlodaras pilsētā, Kazahstānas ziemeļos, kur dzīvo ap 300000 cilvēku.

Mācības sestdienās ir vissmagākais pārbaudījums septītās dienas adventistu bērniem un jauniešiem Kazahstānā, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir musulmaņi. Adventistu šajā valstī ir tikai 3500 un viņiem nav savu skolu. Mācības skolās notiek no pirmdienas līdz sestdienai, bet daudzās skolās tās ir pat divās maiņās – rītos un pēcpusdienās.

Elīnas tēvs ir adventistu mācītājs Dmitrijs Miņins, kuru pārcēla no galvaspilsētas Almatas draudzes uz Pavlodaru. Elīna mācās labi un saņem labas atzīmes, taču sabata ievērošanas dēļ viņa drīz vien uzzināja, ka skolas direktoram nav simpātiju pret adventistiem. Elīna tika ievietota klasē, kurai nodarbības ir laikā no 14:00 līdz 20:00.

Bija sarežģīti ievērot sabatu, kad ziemā piektdienās saule riet jau ap 16:00. Elīna gāja projām no stundām piektdienas vakaros un nebija skolā arī sestdienās. Elīnas tēvs lūdza skolas direktoru pārcelt Elīnu uz rīta maiņu, kas mācās no 8:00 līdz 14:00, jo trīs citi adventistu bērni mācās tieši šajā maiņā.

Skolas direktore sacīja, ka viņa piekritīs šādai pārcelšanai, ja Elīnas tēvs piekritīs, ka Elīna nāks skolā sestdienās. Ja nepiekritīs tam, tad te nav pat ko sapņot, ka meiteni varētu pārcelt uz rīta maiņu.

Neraugoties uz papildus mājas darbiem un nenākšanu uz skolu sabata laikā, Elīna guva labas atzīmes, kā arī spēlēja volejbolu un dziedāja korī.

Tad reiz bija noticis starpgadījums klasē, kad viens zēns sporta nodarbības laikā paņēma kāda cita skolēna somu, izbēra ārā tās saturu zemē, to sabradāja kājām un izmeta ārā pa logu. To visu redzēja klases biedri.

Skolas direktore bija dusmīga par notikušo un izsauca visus klases bērnus uz savu kabinetu. Direktore nezināja, kuru vainot un visi bērni klusēja, baidoties no šī zēna, jo bija zināms, ka tas ir nevaldāms. Elīna pie sevis lūdza Dievu. Direktorei neizdevās panākt, ka bērni norādītu uz vainīgo, jo visiem bija bail. Tad direktore sacīja: „Es zinu, kurš nemelo.” Viņa norādīja uz Elīnu un sacīja:  „Viņa ir Septītās dienas adventiste un nekad nemelo.” Visi paskatījās uz Elīnu un viņa pastāstīja visu, kas bija noticis.

Elīnas māte sacīja, ka Elīna ir ļoti drosmīga meitene un bez bailēm saka patiesību.

Dažas dienas vēlāk pēc rudens brīvlaika Elīnu Miņinu skolas direktore pārcēla uz rīta maiņu. Elīna bija laimīga, ka tagad viņa varēja pēcpusdienās būt mājās un mācīties mūziku. Dievs atbild to uz lūgšanām, kas Viņam paklausa.

“Labāk nešaubīties, bet gan stāvēt stingri, un Dievs palīdzēs gūt sekmes,” sacīja Elīna.

Endrjū Makčesnijs

Avots: Adventist Mission