Vieglāk pāri robežai ir ievest narkotikas nekā kristīgo literatūru

Kā atbildēta lūgšana palīdzēja ievest pāri robežai grāmatas musulmaņu valstī

Mani draugi bija lūguši mani aizvest kasti ar simts reliģiska satura grāmatām uz musulmaņu valsti. Es vēlējos palīdzēt, taču vilcinājos. Manas valsts, agrāk bijušās padomju republikas, valdība stingri kontrolē reliģiskās literatūras izplatīšanu.

Vladimirs sacīja, ka paņems grāmatu kasti, ja vien autobusa šoferis piekritīs vest šādu bagāžu. Vladimirs ir adventistu mācītājs. Viņš kopā ar kādu citu adventistu paņēma kasti, lai dotos uz savu pilsētu. Autobusu šoferi piekrīt ņemt bagāžu, ja par to samaksā. Šoferis piekrita paņemt kasti, ja par to samaksā 100 ASV $. Abi piekrita samaksāt un iekāpa autobusā ar savām somām.

Kad autobuss piebrauca pie robežkontroles posteņa, šoferis piegāja abiem pasažieriem klāt, lai pajautātu par kastes saturu, lai zinātu, ko sacīt robežsargiem.

Vladimirs sacīja, ka tur ir grāmatas.

“Kādas grāmatas?” viņš jautāja.

“Kristīgās grāmatas,” atbildēja Vladimirs.

Šoferis izvilka ārā no savas kabatas 100 $ naudas zīmi un to atdeva atpakaļ, sakot: „Vieglāk pārvest pāri robežai narkotikas nekā kristīgās grāmatas.” Viņš lika izvākt kasti ārā no autobusa.

Visi pasažieri nakts tumsā izkāpa no autobusa, lai šķērsotu robežu ar savām somām rokās. Kājām līdz robežkontrolei bija jāiet aptuveni 500 metrus. Abi adventisti pie sevis lūdza Dievu. Viņi atvēra kasti, lai saliktu grāmatas savās somās starp drēbēm.

Pie robežkontroles posteņa nostājās gara rinda, kur visas somas tika skenētas. Mēs zinājām, ka somu saturu skenera ekrānā varēs labi redzēt. Ja tās tiks atrastas, tad tās tiks konfiscētas un viņiem būs jāmaksā liela soda nauda.

Kad viņi salika savas somas uz skenera lentas, robežsargs nospieda pogu, lai iedarbinātu skeneru. Tad viņš nospieda pogu vēlreiz. Viņa seja palika sarkana no dusmām. Viņš sāka sist pa pogu un kliegt lamu vārdus, jo skenera lenta nedarbojās.

Tad robežsargs paskatījās uz abiem adventistiem, kuri neizskatījās pēc tirgotājiem, kādi bija lielākā daļa no pasažieru, kas stāvēja rindā ar savām precēm.

“Labi, ejiet,” robežsargs sacīja, mudinot savākt somas un iet prom.

Tad robežsargs pievērsās personai aiz viņiem, liekot tai atvērt savu somu apskatei.

Abi adventisti gāja prom, lai nostātos rindā pie nākamā robežsardzes kontrolpunkta. Viņi vēroja, kā ļaudis liek savas somas uz skenera lentas un atkārtoti tiek pārbaudīts to saturs uz ekrāna. Tad adventisti nolika savas somas uz lentas. Robežsargs nospieda pogu. Tad vēlreiz. Viņš sāka lamāties un sist pa pogu. Skeners nedarbojās. Tad viņš pievērsās adventistiem: „Viss, ejiet!”

Kad viņi šķērsoja robežu, Vladimirs atskatījās un redzēja, ka robežsargs rūpīgi aplūko somu saturu tai personai, kura bija stāvējusi viņiem aiz muguras. Viņi pie sevis lūgšanā slavēja un pateicās Dievam, kad iekāpa atpakaļ autobusā.

Nākamajā sabatā pie mācītāja Vladimira pienāca kāda draudzes locekle, kura sacīja, ka viņa nakts vidū tika pamodināta, kad juta pamudinājumu aizlūgt par savu mācītāju. Šī sieviete nezināja, ka viņas mācītājs šajā brīdī atrodas pie robežkontroles punkta, viņai nāca miegs un viņa pretojās, bet balss uzstāja: „Lūdz par savu mācītāju!” Šī sieviete lūdza veselu stundu. Tas notika tieši tajā pat brīdī, kad mācītājs ar grāmatām šķērsoja robežu.

Šis piedzīvojums atgādina Bībeles apsolījumu: „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas” (Salamana pam. 3:5-6).

Nākamajā dievkalpojumā mācītājs runāja par aizlūgšanu spēku, jo šis notikums stiprināja ticību, īpaši šai draudzes loceklei, kura bija tiešā dalībniece šajā aizlūgšanā, lai valstī tiktu ievestas grāmatas par Jēzus glābšanu.
  P.S. Adventistu mācītāja vārds rakstā nav reālais vārds, jo to Adventist Mission nepiemin, lai novērstu iespējamās represijas pret viņu no šīs musulmaņu valsts varas iestādēm, kā arī nemin šīs valsts nosaukumu.

Avots: Adventist Mission