Daloties cerībā pilsētā un karalistes tālākajā nostūrī

I WillGo (Es došos) velosipēdistu komanda ir lieciniece tam, kā Dievs Šetlendas salās atver durvis patiesībai.

"Kas te notiek?" jautā pusmūža vīrietis.

Viņš ir spiests sēdēt savā furgonā, jo nerimstošas lietus šļakatas neļauj viņam un citiem staigāt pa pludmali. Vīrietis, kurš saka, ka ir no pilsētas ārpus Mančestras Anglijā, sēž vienā no vairākiem furgoniem, kas pašlaik ir novietoti Norvikas pludmalē Unstas salā. Unsta ir Šetlendas salu vistālāk uz ziemeļiem esošā sala un Apvienotās Karalistes ziemeļu robeža.

"Ļaujiet man paskaidrot."

Kā viņš to ir darījis daudzas reizes šajā drūmajā 17. maija dienā, I Will Go Ride komandas koordinators Entonijs Kents apstājas, lai atbildētu uz vīrieša jautājumu, un galu galā atstāj viņam pāris adventistu grāmatas.

Šis cilvēks varētu būt pēdējais, ar kuru tajā dienā viņi sarunājās. Pati diena sākās daudzas stundas un pāris prāmju braucienus pirms tam - no komandas bāzes Biksterā Šetlendas kontinentālajā daļā.

Kādā agrā maija rītā pensionētais mācītājs Pauls Tompkinss, pārdomāja Pāvila piemēru, uzrunājot citus. "Viņš izgāja ārā un veltīja laiku, lai satiktu cilvēkus tur, kur viņi bija, un pielūdza Dievu," sacīja Tompkinss. Tajā pašā laikā Pāvils "bija gatavs mainīt savu darbības veidu un pasniegt evaņģēliju sabiedriskās vietās, kad viņam bija iespēja to darīt".

Komandas biedrs Kents sagatavoja ceļa maršrutu uz ziemeļiem, uz salām ziemeļaustrumos no Šetlendas. Bija gaidāms lietus un velosipēdistu I Will Go komanda devās ceļā ar velosipēdiem un prāmjiem. Viņu mērķis bija Šetlendā satikt cilvēkus un liecināt viņiem par Dievu.

Ceļā, no rīta, viņi laiku pa laikam apstājās, lai runātu ar cilvēkiem no dažādām sfērām -  vīrieti, kurš gaidīja savā stāvošajā automašīnā; strādnieku, kas nostiprināja aitu aploka žogu; jaunu dāmu, kas gāja garām; un pat nigērieti, kurš strādā par kapraci. Šī riteņbraucēju grupa gaiši zilos kreklos raisīja cilvēku ziņkāri. Sarunu noslēgumā cilvēki saņēma bukletus vai grāmatas.
Pēc tam, pirmais prāmja pārbrauciens komandu aizveda uz Jell (Yell) salu (966 iedz.), kuru viņi izbraukāja krustu šķērsu. Tad viņi devās ceļā ar nākošo prāmi uz Unstu (632 iedz.). Prāmju pārbraucieni deva iespēju aprunāties arī ar dažiem autovadītājiem, kuri brauca ar prāmi.

18. maijā, vēl vienā aukstā un mākoņainā dienā, bija uz brīdi jāatstāj savus velosipēdus malā, lai staigātu pa Lervikas centru. Galvaspilsēta (7,500 iedz.) bija rosīga, jo ostā bija sākuši ierasties sezonas pirmie kruīza kuģi.

Pilsētas ielās viņi runāja ar garāmgājējiem, izplatot bukletus un grāmatas. Pārtraukumā komandas biedram, Invernesas mācītājam Vilfredam Masiham, radās ideja piezvanīt uz vietējo radio staciju. Viņiem par brīnumu, viņus uzaicināja uz studiju uz BBC Schetland 92.7 FM, kur viņi sniedza interviju, pastāstot, ko viņi dara Šetlendā un kāpēc. Pēc tam arī divi vietējie laikraksti uzrakstīja rakstus par viņu braucieniem un viens no tiem, The Shetland Times, aprakstīja riteņbraucējus kā "mācītāju grupu no Norvēģijas un dažādām Skotijas daļām", kuri "sarunājas ar vietējiem iedzīvotājiem, runā ar viņiem par cerību".

Radio intervija un raksti drukātajos medijos nebija "I Will Go” riteņbraucēju komandas sākotnējos plānos. Bet atkal Dievs atvēra durvis, kuras viņi nebija apsvēruši atvērt.