Dziesmu grāmatas stāsti #4
19. augusts, 2023 | Mūzikas kalpošanas nodaļa
Darbs, kuru aicina veikt Dievs, nav tikai vienkārši darbs – tas ir dvēselisks piedzīvojums, kas cilvēku saista arvien tuvāk debesīm. Šādu pieredzi guva arī pianists Māris Žagars, pēdējo piecu gadu laikā ieguldot garas darba stundas jaunās dziesmu grāmatas tapšanas procesā, kuras atklāšanas svētki notiks jau 26. augustā. Par to, kā Dievs ir vadījis ik uz soļa, pat uz laiku apturot Māra ierasto koncertdarbību, uzzini mūsu sarunā ar viņu.
Māri, Tu esi ieguldījis laiku pie burtiski katras jaunajā dziesmu grāmatā iekļautās dziesmas kā nošu salikuma veidotājs, un tās pavisam ir piecsimt četrdesmit septiņas. Dažas no tām tika pārrakstītas kā jau gatavas dziesmas, dažas Tu aranžēji, kādu arī sacerēji. Vai vari pastāstīt vairāk par šī visa darba norisi?
Vispār jau jāsāk ar to, ka tagad ir divējādas izjūtas, atskatoties uz visu šo procesu, uz šiem vairākiem gadiem, kas pagājuši. No vienas puses ir bezgala liels prieks, ka tas ir noslēdzies un ka pēc faktiski pāris nedēļām mēs ieraudzīsim šo skaisto gala iznākumu. Es gandrīz droši varu teikt, ka šī būs viena no labākajām pastāvošajām dziesmu grāmatām.
Visu kristīgo dziesmu grāmatu vidū vai starp adventistu dziesmu grāmatām?
Es domāju – vispār kristīgo, jo strādājot tika pārskatītas dažādas dziesmu grāmatas. Un tas, ko esam izveidojuši, ir labākais, tā ir esence no visa.
Protams, ir arī šī darba tehniskā puse, kas nav mazāk interesanta. Es varbūt nedaudz ieskatīšos pagātnē, kur mēs vispār sākām domāt par šo projektu.
Sākotnēji bija tikšanās, kurās mēs izauklējām jaunās dziesmu grāmatas ideju un kad tapa darbības plāns. Nedaudz vēlāk notika šīs neaizmirstamās Zoom konferences. Tas bija kovid laikā, kad vesela komanda ar padsmit cilvēkiem pie saviem ekrāniem pulcējās un sprieda par šo dažādo dziesmu piemērotību.
Es savās mājās dziesmas izspēlēju, dažkārt gan sakaru kvalitāte neatļāva visiem sadzirdēt pietiekami labi. Pēc viņu sejām varēja noprast, ka līdz viņiem ir aizgājis pilnīgi kas cits, nekā spēlēts.
Tad kopīgi pasmējāmies un pie skaidrības, protams, nonācām.
Tika skatītas dažādu valstu dziesmu grāmatas, tāpat arī atsevišķas dziesmas. Prātā palicis tas, ka atlase nebija viegla, bet tai pašā laikā šajos Zoom sakaros valdīja ļoti sirsnīga gaisotne.
Un tad sākās individuālais darbs. Tas prasīja regulāru ikdienas darbu. Es vēlreiz uzsveru – regulāru, jo, ja līdz šim biju pieradis savu dienu plānot dažādi un ar lielu daļu muzikālajām aktivitātēm, tad šī nepieciešamība regulāri piesēsties pie dziesmu grāmatas projekta – tas bija izaicinājums. Sākotnēji tās bija trīs līdz četras stundas dienā, kas, strādājot intensīvi, nav maz. Un tad jau no šī gada janvāra režīms kļuva saspringts, jo laika bija ļoti maz. Es pārgāju uz aptuveni piecām darba stundām dienā. Un martā nāca šī nosacīti pēdējā fāze – dziesmu labošana.
Un tad nu atklājās tas negaidītais, nevienam iepriekš neplānotais un neiedomātais, ka labošanas apjoms būs tik milzīgs, ko vispār grūti izstāstīt.
Šie nebija vienkāršie ikdienas labojumi. Atklājās, ka ir jāpārtaisa desmitiem dziesmu, kas pirms pāris gadiem bija veidotas pavisam citā formātā. Sākumā tas nebija šķitis svarīgi, bet nu, marta mēnesī, tam bija izšķiroša nozīme. Dziesmas bija nepieciešams piemērot vispārējam vienotajam formātam.
Vai runa ir par digitālo formātu?
Jā, jo dziesmas tiek apstrādātas programmā, un tur ir daudz dažādi veidi, kā tās var izskatīties. Tur var būt notis ar ļoti noapaļotām nošu galviņām, var būt ar ovālām, nošu atslēga var būt klasiski taisna, var būt ieslīpa, nemaz nerunājot par fontiem. Savukārt, tiešās runas pēdiņas, domuzīmes un apostrofi iepriekš bija pievienoti atsevišķi, un nu tie bija kā no citas pasaules. Tas viss bija jālabo un jāsaved kārtībā.
Vai tas bija līdzīgi, kā mēdz būt ar Word dokumentiem, kad tu nomaini “fontu” un pēkšņi viss formatējums aiziet šķērsām?
Jā, tikai ar atšķirību, ka šajā programmā tu nevari uzspiest dažas pogas un viss atkal nostājas savās vietās. Programmā viss saturs ir jāpārnes uz tev vajadzīgo formātu, bet tad, kad saturu esi pārnesis, tas ir raibs, nav saformatēts, vārdi sagrūdušies kopā, nekas nav izlīdzināts. Dažbrīd šķita, ka dziesmu no jauna radīt būtu bijis daudz vienkāršāk. Tas bija murgs. Tika aizvadīts visgrūtākais laiks, kad ilgstoši strādāju un šim darbam veltīju ap astoņām stundām dienā. Vairākus mēnešus tā bija mana galvenā un vienīgā prioritāte. Un bija brīži, kad šķita – viss, es vairs nevaru, tas ir par daudz.
Bet nāca jauna diena, darbi pēkšņi ritēja uz priekšu raitāk nekā plānots, no jauna atgriezās doma, ka tas ir skaisti, ko tu dari, tas ir ieguldījums nākotnē, caur ko tik daudzi cilvēki tiks uzrunāti, un vēl daudzus gadus uz priekšu. Spēks un dzīvesprieks no jauna atgriezās.
Bet tad nāca šīs pēdējās nedēļas, jūlija otrā puse. Darbs uz neiespējamā robežas, ko, šķiet, tikai man tuvākie cilvēki līdz galam izjuta. Viņi ļoti atbalstīja, un esmu viņiem ļoti pateicīgs. Punkts no manas puses tika pielikts ap 24. jūliju. Tas bija laiks, kad jauniešus vedu uz Ungāriju, jo jau sen biju solījis viņus ar mašīnu nogādāt uz Transeiropas divīzijas Ceļa Meklētāju nometni. Šo savu solījumu īstenoju, un tā, nakšņojot pa ceļam Polijā, vēl pusi nakts veltīju pēdējo kļūdu rediģēšanai, un jau nākamajā dienā biju laimīgs. Kāpu mašīnā, tiesa gan – ar šķībām acīm, bet tomēr bezgala laimīgs, turpināju ceļu uz Ungāriju. Darbs bija noslēgts.
Kā Tu šī visa darba laikā sajuti Dieva vadību?
Vēlos pastāstīt par termiņiem. Pirms pāris gadiem bija šī doma, ka dziesmu grāmatai ir jābūt gatavai līdz kongresam. Sākotnēji kongresa datums nebija noteikts, un 2022. gadā es pats priekš sevis pieņēmu, kas tas varētu būt maijā – pat nezinu, no kurienes man šī doma bija. Uz to arī visu virzīju.
Bet, ņemot vērā, kāda situācija izvērtās janvārī un kas atklājās martā saistībā ar šiem labojumiem, ir pilnīgi skaidrs – ja kongress būtu bijis maijā, vai jūnijā, vai pat jūlijā, tad, visticamāk, šīs dziesmu grāmatas nebūtu.
To, protams, var uztvert vienkārši – kongress ir augusta beigās, bet es to sajutu kā Dieva klātbūtni ar to, ka Viņš saka – Es esmu tev klāt, Es esmu pār šo projektu, Es to pārvaldu, lai ar ko jūs saskartos.
Un, protams, vēl viens aspekts. Šajā gadā, jau sākot no janvāra, tas bija ļoti neizskaidrojami – tik strauji saruka manas koncertdarbības apjoms, koncertu skaits, ka es brīnījos. Varētu teikt, ka pat ne vienu reizi vien biju šokā. Dievam tad jautāju: “Kas notiek? Kur ir koncerti?” Tā nav ordināra situācija. Tā nekad nav bijis. Mēnešiem ilgi klusums. Šīs reizes bija vairākas, kad biju neizpratnes pilns, līdz kādā brīdī uztvēru šo Dieva atbildi – šobrīd fokuss ir dziesmu grāmata. Un tad es kā tāds šunelītis paklausīgi noteicu: “Labi, es saprotu,” un devos pie datora.
Jo ir pilnīgi skaidrs, ka, ja es būtu šajā gadā nodarbināts vairākos virzienos, kā tas parasti ir, tad dziesmu grāmata nebūtu pabeigta arī līdz augustam – tas ir viennozīmīgi.
Nu ja, arī šādā veidā tiek stiprinātas manas attiecības ar Dievu.
Vai vari pastāstīt vairāk par to, kā atšķiras darba specifika, strādājot pie aranžijas un pie oriģinālkompozīcijas?
Protams, šīs abas stāv tuvu viena otrai. Strādāju ar dažāda veida aranžijām. Viens veids, kad pastāv tikai melodija, bez jebkādas harmonijas, bez pavadošās faktūras. Tas, varētu teikt, ir kā mājas karkass. Pelēks, ar jumtu, bet bez logiem. Un tu kā aranžētājs šo māju apdarini, to izkrāso un arī labiekārto. Tad tā ir skaista. Vēl ir aranžijas veids, kad dziesma it kā ir gatava. Atkal – kā māja, kas ir gatava, bet kādu laiku tai nav bijis remonts. Un, ļoti iespējams, kapitālais remonts. Un šis ir brīdis, kad tu nevari to tā atstāt. Tava iekšējā balss saka – šī dziesma var skanēt daudz skaistāk.
Savukārt, kompozīcijā viss rodas no jauna. Māja tiek celta no paša sākuma. Liela loma, protams, ir tekstam, ap kuru mūzika sāk vīties. Un man personīgi – tajos brīžos, kad dziesma dzimst, apkārt ir pilnīgs klusums. Ir nepieciešams šis miers un klusums, kad priekšā tikai teksts, un tad es šo dziesmu cenšos sadzirdēt. Līdz pienāk brīdis, kad iekšēji tevī kaut kas savādi uzvirmo, sagriežas, iespējams, ka sirdsdarbība paātrinās, un tas liecina – šis būs tas ceļš, pa kuru dziesma pie tevis nāks. Tas ir aizraujošs un radošs brīdis, ļoti iedvesmojošs.
Kā Tu vērtē jaunās dziesmu grāmatas dziesmas no muzikālā aspekta?
Šī grāmata noteikti žanriski ir daudz bagātāka un muzikāli daudzveidīgāka. Labākās no iepriekšējām kokļu skaņām, kas ir aptuveni virs divsimt dziesmām, ir ieguvušas jaunu tonalitāti, tas nozīmē, ka tās būs ērti dziedamas. Kā arī ne mazums no tām ir ieguvušas šo “eiroremontu”, kad aranžija tās padarījusi īpašākas. Protams, lielākā daļa no dziesmām būs pilnīgi jaunas, skaistas un saturiski vērtīgas.
Pievienojies jaunās dziesmu grāmatas atklāšanas svētkiem, kas notiks 26. augustā, plkst. 18.00, Baznīcas ielā 12a, Rīgā!
Interviju sagatavoja Liene Cirvele.
