Kā atrast Dievu

Šis jautājums vienmēr ir nodarbinājis cilvēci. Uz to saņemtas pretrunīgas atbildes, kas ir atkarīgas no atbildētāja iepriekš pieņemtajām paradigmām. Viena no šīm iepriekš pieņemtajām paradigmām ir – Dievs eksistē, otra paradigma – Dieva nav. Vēl pastāv piesardzīgā paradigma, kad cilvēks nenoliedz Dieva eksistenci, bet arī nespēj to apstiprināt.
Dievs eksistē
“Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebr. 11:6) Ar šo paradigmu Dievs tiek uztverts, atrasts vai piedzīvots ar lūgšanas palīdzību, meklējot personiskus kontaktus ar Viņu, sarunājoties ar Viņu, praktizējot Bībeles tekstā saprastās norādes un vērojot notikumu attīstību personiskajā dzīvē. Šādā veidā Dievs tiek uztverts un atrasts, balstoties uz notikumu novērojumiem, to analīzi un pārdomām. Kad ticīgam cilvēkam uzdod jautājumu par Dieva atrašanu, viņš iesāk stāstīt par kādiem savas dzīves notikumiem, kuros saredz atbildes uz savām lūgšanām, vai citē Rakstu vietas no Bībeles. Šīs liecības nekad neatkārtojas, tās ir individuālas un īpašas. Cilvēks savus pārdzīvojumus ietver vārdos, kuri norāda uz Dieva aktīvo darbību viņa personiskajā dzīvē vai uz piedzīvotajiem brīnumiem. Šī pārliecība tiek pasniegta ar Bībeles vārdiem, nešaubīgi ticot Dieva eksistencei.
Dievs neeksistē
Aplūkojot jautājumu ar paradigmu “Dieva nav”, cilvēks pieprasa sev noteiktus, taustāmus pierādījumus, kas pierādītu Dieva eksistenci. Ticīgie nespēj šos “taustāmos” pierādījumus sniegt, jo šie pierādījumi ir personiski un filozofiski, uztverami caur ticības paradigmu. Diezgan komiski izklausās, kad ateistu forumos ticīgie cenšas “pierādīt” Dieva eksistenci ar ticības paradigmas palīdzību, bet vārdos ātri tiek sakauti, kad ateisti tiem pieprasa taustāmus un objektīvus pierādījumus Dieva eksistencei. Ateisti izaicina ticīgos uzrādīt pierādījumus par labu Dieva eksistencei, tie izrāda, ka ir atvērti pierādījumiem, bet, nesaņemot prasīto, svin uzvaru, jo ticīgie tiem neko taustāmu pierādīt nespēj. Tie piekrīt, ka ticīgie var piedzīvot personisku “Dieva atrašanu”, bet to nevar pierādīt objektīvi un zinātniski. Ar vārdu “zinātniski” te domāts – ka Dievu varētu izmērīt, nosvērt vai nofotografēt. Protams, ticīgie šādus pierādījumus sniegt nespēj, jo ateisti tos pieprasa tikai vienā noteiktā formā, gatavi atmest jebkādus argumentus par labu Dieva eksistencei.
Piesardzīgā paradigma
Šo paradigmu dēvē arī par agnosticismu, kad cilvēks nenoliedz Dieva eksistenci, bet arī nespēj to apstiprināt. No vienas puses, tas īsti nav ateisms, bet tā nav arī bībeliska ticība. Agnostiķis ir atvērts jebkurai liecībai par dievišķo un pat piekrīt eksperimentiem izmēģināt pārdabisko, bet vienlaikus ir pietiekami skeptisks, lai ātri vien pieredzē viltos un lūkotos pēc kaut kā cita. Agnostiķis nezina, vai Dievs eksistē. Tas cenšas meklēt Dievu (vai dievišķu spēku), tomēr neiegūst pārliecinošus personiskus pierādījumus, kas to ved pie pilnīgas uzticēšanās personiskam Dievam, jo no Dieva sagaida zināmus parametrus, kurus uztvertu kā objektīvus argumentus par labu Dieva eksistencei.
Dzīves jēga
Visas šīs trīs paradigmas izraisa atšķirīga izpratne par dzīves jēgu un saturu.
Piesardzīgā paradigma jeb agnosticisms šajā ziņā ir vissarežģītākā, jo tā nepārtraukti mainās un modificējas atkarībā no gūtās pieredzes. Agnostiķis vienā savas dzīves posmā praktizē kaut ko vienu, bet nākamajā posmā – jau kaut ko citu. Dzīves jēgu tas saskata meklējumos, jo pašu dzīvi uzlūko kā meklējumu vai piedzīvojumu, kura galu var nodēvēt par “nokļūšanu kaut kur varbūt”. Tā kā šajā paradigmā nepastāv absolūtu, tad šāda cilvēka uztverē viss ir iespējams, pamēģināms vai pagaršojams.
Ateistiskā paradigma pieprasa “dzelžainus” argumentus Dieva eksistencei, pieņemot, ka šādu zinātnisku pierādījumu nav. Dzīves jēga šīs paradigmas skatījumā izriet no situācijas un ir individuāla. Ateisms noliedz Dieva tiesu, absolūto patiesību, vienu morāli, kas būtu attiecināma uz visiem, un Dieva bauslību. Lai gan ateisti spēj praktizēt morāli un ētiku, tomēr motivāciju šādai praksei tie smeļ mainīgās pasaules situācijās un domstarpībās ar reliģiju, jo praktizē morāli kā pierādījumu tam, ka to izvēlas darīt paši, bez Dieva norādes. Ateisma paradigmā nav nekādu ierobežojumu netikumībai, nesātībai vai cilvēku kaislībām. Ikviens izvēlas savu individuālo dzīves mērķi vai “morāli”.
Ticības paradigma sevī ietver morāles un ētikas praktizēšanu, kura izriet no Svētajiem Rakstiem vai vispārēji reliģijas. Dzīves jēga tiek pakārtota mūžīgajam, interpretējot Rakstu tekstus vai reliģijas tradīciju. Dzīve kopā ar Dievu, staigāšana ar Dievu tiek interpretēta individuāli, vadoties no personiskās pieredzes vai izpratnes Dieva meklējumos, saskatot Dieva pēdas savā dzīvē. Šie Dieva pierādījumi nav zinātniski pierādāmi, tie nav taustāmi, tie nav universāli attiecināmi uz visiem, tie mēdz būt ārkārtīgi subjektīvi vai pat neloģiski, bet tie ir ietverti liecībās par to, kā Dievs šo individuālo cilvēku uztverē ir atklājies, saprasts, bijis atrasts vai piedzīvots.
Tomēr visas šīs paradigmas ietver sevī atziņu, ka dzīvība ir labāka par nāvi. Bībelē ir rakstu vietas: “Es [..] lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību”; “Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams”, “Meklējiet To Kungu, tad jūs dzīvosit!” (5. Moz. 30:19, Jes 55:6, Am. 5:6) Tās norāda, ka Dievs ir atrodams, un tas ir mūža ilgs process, kurā cilvēks apzināti tiek uzaicināts piedalīties.