“Ja ES tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.”

“Ja ES tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.”
Jāņa evaņģēlijs 13:8
 
 
Es gribu Vakarēdienā mazgāt kājas, nenovelkot zeķes, jo tā dara ārzemēs. Es negribu kājas mazgāt ar visiem kopā vienlaikus, bet atsevišķi ar draudzeni tad, kad man ir ērtāk. Varbūt nomazgāt tās jau mājās? Kāpēc vispār mazgāt?
Satiekoties ar šādiem scenārijiem draudzēs, ir bijis jāmeklē atbildes priekš sevis un citiem, tāpēc piedāvāju kopīgi ieskatīties Jāņa evanģēlija 13. nodaļā.
Kas notiek kāju mazgāšanas brīdī? Kāda tam nozīme? Kurš īstenībā mazgā kājas, sagatavojoties Kunga Piemiņas mielastam, un kas īsti tiek nomazgāts – kājas vai dvēsele?
 
 
“Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: "Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?" Jēzus atbildēja viņam: "Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi." Pēteris Viņam saka: "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!" Jēzus atbildēja viņam: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis." Sīmanis Pēteris saka Viņam: "Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!" Jēzus saka viņam: "Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi." Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: "Ne visi jūs esat tīri." Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: "Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!” (Jāņa 13:1-17; izcēlums pievienots)
Pēteris, nesaprotot Jēzus rīcības dziļāko nozīmi, pirmajā brīdī kategoriski atteicās, jo nevarēja pieņemt, ka Kungs un Mācītājs tik ļoti pazemotos viņa priekšā. Taču viņš zibenīgi mainīja domas un pazemībā paklausīja, kad saprata Kristus kalpošanas būtību: “Ja ES tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis”, jo Pēteris gribēja būt kopā ar Kungu.
Kad draudzes māsas nāk ar priekšlikumiem uzlabot Kunga Vakarēdiena kājmazgāšanas iestādījumu, ierosinot vairs nenovilkt zeķes vai arī nemazgāt kājas vienoti kopā, man rodas jautājums: “Kurš īsti mazgā kājas?” Vai mēs saprotam, ka tas ir Dieva Dēls, kurš ar Savu neredzamo klātbūtni caur otras māsas rokām mazgā kājas man un tev? Viņš saka: “[..] ja Es tevi nemazgāšu…”, jo īstenībā Viņš mazgā manu sirdi, prātu, dvēseli. Saprotot, ka Kristus ir tas, Kurš mani mazgā, vai varu Viņam pasniegt nenoautas kājas?
“Jēzus nesavtīgās kalpošanas piemērs bija pazemībā ietekmējis mācekļu prātus, bet šīs kalpošanas garīgā nozīme vēl tikai atklājās. Jēzus parādīja piemēru sevi aizmirstošā mīlestības kalpošanā, kas savas intereses un ērtības nolika zemāk par citu vajadzībām. Bet tas nebija tikai kalpošanas piemērs, Viņš ieviesa kaut ko jaunu, kas Viņa sekotājiem atstāts līdz laika beigām. Šim iestādījumam ir trīskārša nozīme, kas atklāj prāta un sirds stāvokli:

1. kāju mazgāšana Kunga mielasta iestādījumā simbolizē šķīstīšanu no grēka, atjaunojot dvēseles šķīstīšanu, kas notikusi kristību brīdī, ja cilvēks ir nožēlojis un atstājis savus grēkus;
2. tā simbolizē atjaunotu nodošanos kalpošanā – ikviens, kas noliecas un mazgā sava kristīgā brāļa vai māsas kājas, tādējādi parāda vēlēšanos iesaistīties Kunga kalpošanas darbā, neskatoties uz to, cik lielu pazemību tas prasīs;
3.  kāju mazgāšana, kas veikta kristīgas sadraudzības un vienotības garā, sagatavo dalībai Kunga mielastā un atjauno vienotību draudzē.” (SDA Bībeles komentāri, Jāņa evaņģēlija 13. nod., 1029. lpp.)

Kājmazgāšana vienlaikus ir gan individuāls iestādījums, kurā Kristus no jauna veic cilvēka dvēseles šķīstīšanu, kas sākotnēji notikusi kristībās, gan arī draudzes kopīgās vienotības un kalpošanas simbols, pēc kura seko dalība Kunga Piemiņas mielastā, atjaunojot derību – jauno derību, kas slēgta caur Kristus asinīm (Mateja ev. 26:28), uzticību, vēlēšanos turpināt dzīvot Jēzus vadībā.
Bībelē ir kāda vieta, kur sastopam pašizdomātu dievkalpošanu, Dieva noteiktā uzlabojumu, korekciju. Kaina kalpošana ir ērtāka, tīrāka, skaistāka, estētiski patīkamāka nekā Ābela kalpošana (1. Mozus 4:3–5).  Kains bija pirmdzimtais, saņēmis pirmdzimtā svētību, vai gan viņš nezināja vairāk kā brālis, kā LABĀK kalpot Dievam?  Kains nevarēja pieņemt, ka brālis, vienkārši izvēloties paklausīt Dieva norādēm, saņem Dieva labvēlību. Viņš negribēja mainīties, jo “es” bija lielāks un zināja labāk.
1. vēstulē korintiešiem 11:20, 21 Pāvils nedaudz citā kontekstā pieskaras jautājumam par “es” problēmu saistībā ar Piemiņas mielastu: “Kad jūs sanākat kopā, tad nav iespējams turēt tā Kunga mielastu. Jo, mielastam notiekot, katrs steidzas paņemt savu paša ēdienu [..]” Te gan nav runa par kājmazgāšanu, bet joprojām par to, ka “es” ir pirmajā vietā un ka tādā atmosfērā nevar noturēt Kunga mielastu.
Ko īsti Kungs gribēja un joprojām grib iemācīt un atgādināt caur kājmazgāšanu un Vakarēdienu? Vai ne to, ka runa ir par Viņu, nevis manu “es”, par Viņa upuri, jauno derību Viņa asinīs, kas mazgā no grēka, par to, ka Viņš ir tas, kas mazgā. Vai manam “es” šajā visā ir kādas balsstiesības noteikt un uzlabot to, ko Kungs teicis? Vai arī mana daļa ir izvēle pazemīgi pieņemt to, kas rakstīts Bībelē, un tam paklausīt? Vai mans “es”, aizbildinoties ar kājmazgāšanas simbolisko nozīmi mūsdienās, ar laiku nenonāks turpat, kur nonākusi bībeliskā kristības aizstāšana daudzās vietās, kad pietiek tikai ar dažiem ūdens pilieniem uz galvas, jo tas taču ir tikai simbols? Vai arguments “tā dara ārzemēs” ir stingrāks par “tā rakstīts Bībelē”?
Ja tas, kurš mazgā, ir Kungs, vai mans “es” nenovilks zeķes?