Par laimi

“Bet, kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?”  Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.” Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir Debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” Tad Viņš Saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka Viņš ir Kristus. No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” Tad Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.”” (Mt. 16:13–25)
  Pavasarī, 20. martā pasaulē tiek svinēta Starptautiskā laimes diena. To pirms vairākiem gadiem ieviesa Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja. Ideju par šādas dienas ieviešanu ierosināja Butānas karaliste, un to vienbalsīgi atbalstīja visas 193 ANO dalībvalstis. Jaunākajā Pasaules laimes indeksa ziņojumā Latvija ierindojusies 46. vietā, kas ir par piecām vietām zemāk nekā pirms gada, kaut gan laimes indekss Latvijai audzis.
Bet vai jūs varat atbildēt uz jautājumu: “VAI ESMU LAIMĪGS/ LAIMĪGA?” Vai esat kādreiz mēģinājuši noteikt savu pozīciju šajā “laimes indeksā”? Cik apmierināti jūs esat ar savu dzīvi? Un, ja jums mazliet pietrūkst līdz 100%, kas varētu būt par traucēkli? Kas tieši neļauj jums justies pilnīgi laimīgiem?
                
KAS IR LAIME
Laimes definīcija varētu būt šāda: “Laime ir viens no izaicinājumiem, ar ko cilvēki saskaras, ko tie meklē, uz ko tiecas, bet ko īsti noformulēt bieži vien nevar.” Vikipedijā par to rakstīts: “Laime ir garīgs stāvoklis, kam raksturīga pozitīva vai patīkama labsajūta. Tā izpaužas līdztekus citām emocijām – no vienkārša apmierinājuma līdz pat lielam priekam.”
Filozofi un teologi laimi dažkārt raksturo kā veiksmīgu un labu dzīvi, nevis vienkārši kā emociju. Vairākas zinātnes nozares, piemēram, pozitīvā psiholoģija, īpaši pievēršas laimei un tās meklējumiem.
Jāņa evaņģēlija 13. nodaļā, kur Jēzus mācekļiem mazgāja kājas, lietots grieķu vārds Μακάριος (makarios), ko tulko ‘svētīgs, laimīgs’. Ne visiem patīk vārds “laimīgi” šajā kontekstā, bet oriģinālā tas ir tas pats vārds, kas var tikt tulkots gan kā  “laimīgi”, gan kā “svētīgi”. Jāņa 13:17 ir rakstīts: “Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!” (1965)/ Ja jūs to zināt, jūs esat laimīgi, ja vien to darāt. (2012)/ If ye know these things, happy are ye if ye do them. (angļu KJV; izcēlums viscaur pievienots)
Runājot par praktisko dzīvi, par dažiem tās aspektiem, iespējams, pat dzīves prioritātēm, apustulis Pāvils Ef. 5:18–20 raksta: “Un neapreibinieties ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs. Pateicieties vienmēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā.”
Te apustulis runā par sistemātiskiem priekšnoteikumiem un dzīves prioritātēm – vērtībām, citiem vārdiem sakot, par dzīves pamatiem, kad cilvēks dzīves visaugstākajā vietā nolicis un par savas dzīves jēgu padarījis baudas iegūšanu. To varētu salīdzināt ar situāciju, kad cilvēks ir iekāpis vilcienā, bet nezināšanas dēļ brauc nepareizā virzienā. Vilciens Rīga-Daugavpils. Pusceļš – stacija Pļaviņas. “Uz kurieni tu braukdams?” – “Uz Rīgu. Bet tu?” – “Uz Daugavpili.” – “Nu gan šodien ir tehnika! Braucam vienā vilcienā, bet viens uz Rīgu, otrs – uz Daugavpili!” Ir iespējams domāt, ka nokļūsim vienā vietā, bet patiesībā nokļūstam gluži citā. Šeit apustulis, ja pārfrāzējam rakstīto, saka: “Pārstājiet meklēt apmierinājumu!” Tas nav vienkārši. Mūsdienu kristietībai pārāk labi patīk komforts, lai dzīvotu tā, kā to māca Bībele. Mūsdienu cilvēki meklē savu laimes versiju.
Mēs sakām, ka šodien ir grūti dzīvot, ka nekam nepietiek laika. Tad nu izrādās, ka, pienākot draudzes velēšanām, sastopamies ar situāciju – ir grūti atrast draudzes locekļus, kuri būtu gatavi uzņemties kalpošanu. Šķiet, ka mums pastāvīgi nepietiek laika. Bet vai tas viss, kas aizņem mūsu laiku, tiešām ir nepieciešams? Kā varam to zināt? Vai no Bībeles? Vai drīzāk no pasaules? Nereti viedoklis par to, kā būtu jārīkojas, tiek pat uzspiests: “Tā šodien visi dara!” Mēs vēlamies, lai Dievs dara mūs laimīgus – svētīgus, bet – vienīgi pēc mūsu pašu priekšnoteikumiem. Patiesībā būt laimīgam ir vienkārši. Apustulis, runājot par cilvēka tieksmi gūt baudu (un tādā veidā kļūt laimīgam), min tikai vienu ceļu (bet tādu ir daudz).
Taču – vai bauda ir kas bezdievīgs? Jāņa 10:10 rakstīts: “Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” (1965) / “Zaglis citādi nemaz nenāk, kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm.” (2012)
Viena no definīcijām, kas apraksta kristieti, ir šāda: “Kristietis ir cilvēks, kurš ir laimīgs Dievā.” Kāds ir teicis: “Ja priekš tā, lai būtu laimīgs, tev nepietiek ar Dievu, tad nekas nevarēs nepadarīt tevi laimīgu.”
Nereti baudu meklējam nepareizā vietā. Interesanti paskatīties, kā Jēzus izgaismo šo jautājumu! Atgriezīsimies pie mūsu sākuma teksta Mateja 16. nod. Tur Pēteris atzīst Jēzus dievišķību. Kas notika pirms tam? Matejs apraksta situāciju, kad ļaudis noraidīja Kristu pat Viņa dzimtajā pilsētiņā: “Vai Viņš nav amatnieka dēls?” Daudziem Kristus bija interesants kā iztikas avots, nevis Dieva Dēls. Ķēniņš Hērods sacīja, ka Kristus ir Jānis Kristītājs, kas uzmodināts no miroņiem, un ka tādēļ Viņā darbojoties tādi brīnuma spēki (skat. Mk. 6:14). Pēc visa tā Jēzus jautā Saviem mācekļiem: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Šeit Pēteris atbild: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Šis ir pagrieziena punkts Jēzus un Viņa mācekļu attiecībās: “No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties.” (22. p.) Bija pagājuši apmēram divi gadi kopā ar Jēzu. Mācekļiem noteikti bija pieejama Jesajas grāmatas 53. nodaļa, un viņiem vajadzēja zināt, kāda nākotne sagaida Skolotāju, bet diemžēl viņi nespēja to saprast. Šķiet, redzam pazīstamu situāciju: viņi iet kopā, bet – dažādos virzienos. Mācekļi iet, lai ieņemtu goda vietas jaunajā valdībā, bet Jēzus iet uz Golgātu.     
Vai atceraties, kā mācekļi reaģēja, kad Jēzus tiem sāka atklāti runāt par tuvāko nākotni? “Pēteris Viņam saka: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!”” Kāpēc šāda reakcija? Tāpēc, ka Jēzus vārdi nesaskanēja ar Pētera priekštatiem par Kristus misiju un paša nākotnes plāniem. Ne jau tāpēc viņš divus gadus investēja laiku un resursus, sekojot Kristum, lai visbeidzot Kristus tiktu sists krustā! Pēterim bija savs priekštats (redzējums, sistēma) par to, kā vajadzētu uzvesties Mesijam.
Un nu, ja paskatāmies uz savu dzīvi šodien, cik bieži mēs sakām: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka TĀ tas nenotiek!”? Cik bieži mēs, varbūt pat ar pretenziju, sakām: “Ja ne šie apstākļi (krīze, problēmas darbā, problēmas attiecībās, bērni un ar viņiem saistītās problēmas, slimība utt.), tad gan es varētu būt laimīgs!” Šķiet, ka mums pašiem ir sava koncepcija, savs modelis, redzējums, vīzija par to, kā Dievam vajadzētu mūs vadīt cauri dzīvei un galu galā darīt laimīgus. Taču šis modelis nereti ir konfliktā ar to, ko dara Dievs.
Jēzus, atbildot Pēterim, šķiet, darīja to negaidīti skarbi: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” Taču tieši tur ir problēmas sakne – mēs nedomājam, kas Dievam patīk, bet kas patīk cilvēkam. Turklāt nedomājam tā vien atsevišķos brīžos, bet pastāvīgi, tas ir kļuvis par mūsu programmu, sistēmas uzstādījumu, priekšnoteikumu. Tieši tā ir lieta, kurai jātiek mainītai, kaut gan, bez šaubām, tas nav viegli. Tas prasa nopietnu piepūli – celt savu dzīvi jaunā veidā, nevis uz sava cilvēciskā pamata, bet uz dievišķā.
Tad Jēzus sacīja Saviem mācekļiem: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” Interesanti, viņi divus gadus bija kopā ar Jēzu un nu saka: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Cik liela atšķirība, cik dažādi virzieni! Jāņa 6:67 Jēzus Saviem mācekļiem jautā: “Vai arī jūs gribat aiziet?” 
Nav cita ceļa, kā kļūt par Kristus sekotāju, kā patiesi būt kristietim, izņemot – aizliegt sevi, ņemt savu krustu un sekot Jēzum, jo, “kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs, un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.” Tā pati doma izteikta Mt. 10:39 – “Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.”
Tieši no tā ir atkarīga cilvēka laime. Nav cita ceļa uz laimi, vienīgi tas, par kuru Jēzus Kristus runā Jāņa 14:6 – “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”