Dod man šo kalnu

Vai zināt, kāds cilvēks Bībelē tiek saukts par “ļoti stipru”? Saskaņā ar 90. psalmu – tāds, kurš piedzīvo garu mūžu. Sastopot šādu cilvēku, parasti gribas jautāt: “Kāds ir tava garā un vērtīgā mūža noslēpums?” Ikviens no mums vēlas būt “ļoti stiprs” un nodzīvot garu, piepildītu dzīvi. Ikviens vēlas būt laimīgs un piedzīvot Dieva apsolījumu piepildījumu. Šķiet, Kālebs būtu viens no Dieva vīriem, kam varētu uzdot iepriekš minēto jautājumu.
Jozuas 14:10–12 “Un tu tagad redzi: Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; un ir pagājuši četrdesmit pieci gadi no tā laika, kad Tas Kungs šo vārdu sacīja Mozum un Israēls gāja pa tuksnesi; un nu, redzi, es šodien esmu astoņdesmit piecus gadus vecs. Es vēl šodien esmu tik stiprs kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot, vai atnākot. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja, jo tu to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot anakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā Tas Kungs ir apsolījis.” (Izcēlums pievienots.)
Kālebs nebija zaudējis drosmi, kaut arī viņam bija jau astoņdesmit pieci gadi. Viņš turpināja atklāt ticību darbos, uzticoties Dieva apsolījumiem. Viņš bija gatavs iekarot kalnu, uz kura atradās Hebrona – vieta, kurā dzīvoja varenie milži – anakieši. Kalebs zināja, ja viņš ies Tā Kunga spēkā, uzvara tiks nodrošināta. Viņš lūdza: “[..] dod man šo kalnu zemi.” Šo stāstu vēl interesantāku padara fakts, ka Kālebs bija kenizietis (Joz. 14:6), Ēsava mazdēla Kenasa pēcnācējs (1. Moz. 36:11), tātad prozelīts, kāds no neisraēliešu tautu grupas, kurš pats labprātīgi bija pievienojies Israēla tautai.
Ikvienam no mums ir kāds kalns, kurš ir jāieņem, un kāda misija, kura jāpaveic. Katrs Dieva bērns savā dzīvē saskaras ar sarežģījumiem un grūtībām. Kādi izaicinājumi šobrīd stāv tavā priekšā? Ir tikai divas iespējas – bailēs atkāpties vai doties uz priekšu Kunga spēkā. Kas tas ir par kalnu, kas Dieva spēkā, paļaujoties uz Viņa apsolījumiem, vēl ir jāieņem tev?
KO APLIECINA KĀLEBA DZĪVE
 - Dievs ir uzticīgs apsolītajam
“Un tu tagad redzi: Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis [..]” (Joz. 14:10; izcēlums pievienots)
Kālebs pagodināja Dievu, atzīstot, ka Dievs ir uzturējis viņa dzīvību, kā Viņš to bija apsolījis. Kāleba dzīve nebija viegla, tā bija saistīta ar lielām grūtībām un izaicinājumiem. Viņam vajadzēja doties cauri bīstamajam un svelmainajam tuksnesim, izcīnot daudzus karus; viņam nācās sastapties ar apkārtējo mazticību. Bet Tas Kungs viņu bija pasargājis visos ceļos.
Kā ir ar mums šodien? Vai mēs lūdzam, balstoties uz apsolīto? Bībelē ir tūkstošiem apsolījumu! Dievs ir uzticams, Viņš neko nav atstājis nepiepildītu no tā, ko teicis! Bet vai mēs tam ticam? Kāpēc dažkārt neredzam Dieva apsolījumu piepildījumu savā dzīvē?
Neskatoties uz visiem Kāleba pārbaudījumiem, viņš ar prieku varēja pievienoties Mozus slavas dziesmai: “Viņš ir klintskalns, un pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.” (5. Mozus 32:4; izcēlums pievienots)
Kaut mēs nekad neaizmirstu līdz šim piedzīvoto Dieva uzticību! Viņš ir gatavs vadīt mūs tālāk – tālāk par šodienu, tālāk par šīs zemes īso laiku, tāpēc “turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis.” (Ebr. 10:23; izcēlums pievienots)
 
- Ir vērts palikt uzticīgam līdz galam
“Es vēl šodien esmu tik stiprs kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot.” (Joz. 14:11; izcēlums pievienots)
Astoņdesmit piecu gadu vecumā Kālebs bija tik pat spēcīgs kā 40 gados. Kas bija Kāleba spēks? Izsekojot Bībeles ziņojumam, mēs varam saprast, ka Kālebs bija viens no vecākajiem vīriem visā tautā. Četrdesmit piecus gadus pēc Kānaānas zemes izlūkošanas Kālebs beidzot bija nonācis Apsolītajā zemē, un Kāleba ticība nebija mazinājusies. “Kāleba ticība tagad bija tāda pati kā toreiz, kad viņa liecība nonāca krasā pretrunā ar izlūku ļaunajām vēstīm. Tas bija ticējis Dieva apsolījumam, ka Viņš ievedīs Savus ļaudis Kānaānas zemē, un šajā lietā pilnīgi paļāvās uz Kungu.” (E. Vaita. “Sentēvi un pravieši”, 512. lpp. ; izcēlums pievienots)
Dievs bija Kālebam devis īpašu apsolījumu: “[..] izņemot vienīgi Kālebam, Jefunnas dēlam, viņam gan Es rādīšu šo zemi, un viņam un tā bērniem Es to zemi došu, kuru viņš ir pārstaigājis, tāpēc ka viņš ir uzticīgi sekojis Tam Kungam.” (5. Moz. 1:36; izcēlums pievienots)
Galvenais ilgdzīvošanas noslēpums ir UZTICĪBA DIEVAM, jo Viņš ir uzticams! Nav labāku un iedarbīgāku zāļu slimajai pasaulei – “Vislabākie ārstniecības līdzekļi ir svaigs gaiss, saules gaisma, mērenība, atpūta, fiziskās nodarbības, pareizs uzturs, ūdens procedūras, bet galvenais – uzticēšanās dievišķajam spēkam. Ikvienam cilvēkam vajadzētu uzkrāt zināšanas par dabiskajiem ārstniecības līdzekļiem un to lietošanu.” (E. Vaita. “Kristus dziedinošā kalpošana”, 127. lpp. ; izcēlums pievienots)
Kāleba dzīve un neskaitāmi zinātniskie pētījumi šodien apliecina, ka patiesa uzticēšanās dzīvajam Dievam stiprina veselību un pagarina dzīvi vismaz par pieciem gadiem. Kālebs bija uzticīgs visām Dieva pavēlēm un norādījumiem, tai skaitā arī veselības norādījumiem. Viņš neizdabāja apetītei un nezaudēja miegu, jo necīnījās ar sirdsapziņas pārmetumiem. “[..] es tomēr pilnīgi sekoju Tam Kungam, savam Dievam.” (Joz. 14:8)
Vai viņš bija bezgrēcīgs? Nebūt nē! Viņš zināja un piedzīvoja Dieva žēlastību, kas atklājās svētnīcas kalpošanā. Kālebs nemeklēja vieglāko ceļu, neprasīja zemi, kas jau ir iekarota, bet ticībā mantoja Hebronu, “to vietu, kuru kādreiz izlūki, vairāk nekā jebkuru citu, uzskatīja par neieņemamu.” (“Sentēvi un pravieši”, 512. lpp.) Tāpēc ka Dievs ir uzticīgs, Kālebs varēja ticībā doties uz priekšu, izsakot drosmīgu lūgumu. “Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja, jo tu to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot anakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā Tas Kungs ir apsolījis.” (Joz. 14:12; izcēlums pievienots) Kas par piemēru Israēla ciltīm un ģimenēm!
“Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebr. 11:6) Kālebs uzskatīja, ka tā ir iespējama misija, esot kopā ar Dievu, – iegūt kalnu zemi. Kāda ir tava iespējamā misija šodien, protams, Dieva žēlastībā? Dievs arī mums ir devis kādu “kalnu”, lai mēs to iegūtu, un Viņš ir apsolījis būt kopā ar mums: “Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,  tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:18–20)
Pēc tam, kad Kālebs bija ieguvis sev īpašumu, viņš neapstājās, lai baudītu ērtu dzīvi, bet dedzībā devās uz priekšu un Dievam par godu palīdzēja iekarot Israēla tautai Apsolīto zemi (Joz. 15:15). “Katram tika dots pēc viņa ticības. Neticīgie redzēja piepildāmies to, no kā tie baidījās. Neskatoties uz Dieva apsolījumiem, tie ziņoja, ka Kānaānu nav iespējams ieņemt, un tie to arī neieņēma. Bet, kas paļāvās uz Dievu un tik daudz neskatījās uz priekšā stāvošajām grūtībām, bet gan uz sava Visvarenā Palīga spēku, tie iegāja labajā zemē.” (“Sentēvi un pravieši”, 513. lpp. ; izcēlums pievienots)
Kālebs un daudzi citi ticības varoņi ir “valstis uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus karapulkus piespieduši bēgt”. (Ebr. 11:33, 34)  “Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” (1. Jņ. 5:4)
Tas, ko Dieva žēlastībā piedzīvoja Kālebs, var būt arī mūsu piedzīvojums! Kaut arī mums Tas Kungs varētu dot pēc mūsu ticības – ticības, kura nāk no Dieva, kura uztur mūsu spēku un vada pie Dieva noslēdzošā apsolījuma piepildījuma Debesu valstībā!
             “Neapslāpējiet Garu, nenicinait pravietošanu; pārbaudait visu; kas labs, to paturiet! Atraujaties no visa, kas ļauns. Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.”  (1. Tes. 5:20–24; izcēlums pievienots)