Nokaltušais vīģes koks

            “Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst. Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: “Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.” Un Viņa mācekļi klausījās. [..] Un, rīta agrumā garām iedami, tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm.  Un Pēteris atminējies Jēzum sacīja: “Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, ir nokaltis.””  (Marka 11:12–14; 20, 21)
 
Šī bija Kristus kalpošanas pēdējā nedēļa, pirms Viņš tika piesists krustā. Mūsu Kungs ar mācekļiem devās uz Jeruzalemes templi. Pa ceļam uz Jeruzalemi ceļa malā Pestītāja uzmanību pievērsa kāds jau agri zaļojošs vīģes koks. Kamēr citi vīģes koki vēl tikai gatavojās plaukt, šis jau vainagojās ar bagātīgu lapotni. Palestīnā tajos laikos vīģes koki parasti deva augļus divreiz gadā – agrīnie augļi ienācās jūnija sākumā, bet vēlīnie – septembrī. Tā kā tuvojās Pashā svētki, mēs zinām, ka šis bija laiks ap aprīli – dažas nedēļas pirms pirmie vīģes koki sāktu plaukt un dot savus augļus. Jāpiebilst, ka vīģes koki plaukstot vispirms rieš augļus un tikai tad lapas. Tāpēc, par spīti tam, ka nebija vēl īstais laiks vīģes koku augļiem, šis vienīgais koks bija pasteidzies pa priekšu visiem citiem un ar savu bagāto lapotni solīja arī bagātīgi nogatavojošos agrīnos augļus. Tāpēc Kristus piestājās pie tā, koka āriene liecināja, ka būs iespēja remdēt izsalkumu. Taču, pārmeklējot katru zaru, augļu nebija.
Šis neparastais notikums, kas sākumā šķiet kā kāda garām ejoša epizode, ilustrē nopietnu patiesību. Tūlīt ķersimies tai klāt!
Pirms tam vērts turpmākiem pētījumiem pieminēt, ka šis notikums pierakstīts gan Mateja, gan Marka evaņģēlijā, tas nedaudz tehniski atšķiras, taču būtība nemainās. Katram no autoriem ir bijis savs “rokraksts” jeb sevišķie uzsvari. Lieta tāda, ka Matejs, rakstot evaņģēliju ar mērķi aizsniegt tieši jūdus, nav tik daudz koncentrējies uz precīzu notikumu secību, bet visus piedzīvojumus ar Pestītāju pierakstījis tematiskā secībā, lai būtu skaidra būtība. Savukārt Marks savā evaņģēlijā pieturējies pie stingras notikumu hronoloģijas. Šādu notikumu secību mums apstiprina arī Pravieša Gars.
Kristus izmantoja šo notikumu, lai ar skumjām ainotu Dieva izredzētās jūdu tautas stāvokli. Pēc tam, kad Kristus bija nolādējis šo vīģes koku, lai tas turpmāk nekad vairs nenestu augļus, Viņš kopā ar mācekļiem devās uz Jeruzalemes templi, kur šķīstīja to no visām nesvētajām darbībām, kas tajā notika. “Un, Templī iegājis, Viņš sāk izdzīt tos, kas pārdeva un pirka Templī, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju solus un neļāva nevienu lietu nest caur Templi. Un Viņš mācīja un tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.”” (Mt. 21:12, 13)
Mācekļi, satraukti pēc šī notikuma, nākamajā dienā, ejot pa to pašu ceļu atkal uz Jeruzalemes templi un ieraugot vīģes koku nokaltušu, saprata, ka Kristus ar to ilustrējis atkritušo jūdu stāvokli un jau iepriekš gatavojis mācekļus šim notikumam un turpmākajiem, kurus mācekļi pat nevarēja iedomāties notiekam, – ka “izredzētā tauta” viņu Mācītāju pienaglos krustā.
Šis notikums ir brīdinājums visos laikos dzīvojošajiem. Tie, kam papriekš tika atklātas Debesu bagātības, nebija tās pieņēmuši savā sirdī, nebija ļāvuši tām mainīt savu dzīvi, turklāt liedza šīm patiesībām mainīt līdzcilvēku dzīvi. Jūdi bija šis lapojošais vīģes koks – izrādot ārēju svētbijību caur visām ceremonijām, tiem pašiem nebija Dievam tīkamas dzīves, tie nenesa taisnības augļus. Kristus par tādiem sacīja: “[..] jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet.” (Mt. 23:13)
Ko tas nozīmē mums šodien? Šodien vīģes koks esam mēs – Dieva tauta virs zemes, un, gluži tāpat kā Kristus dienās, arī šodien Dievs no mums sagaida, ka dzīvosim saskaņā ar mums tik dārgi atklāto gaismu, nesot augļus Dievam. Ja mēs šodien nepiepildām savu uzdevumu – nenesam augļus, tad no mums nav jēgas. Ja esam saņēmuši gaismu, saucamies par Dieva bērniem, bet nedzīvojam saskaņā ar mums atklāto patiesību, tad esam liekuļi jeb vīģes koki, kuriem ir lapas, bet kuri augļus nenes.
Dažkārt domājam, ka svarīgākais ir izvairīties no sliktu augļu nešanas Dievam. Varbūt pat sakām: “Jā, es cenšos nest labus augļus, bet, ja tas neizdodas, galvenais, lai nenesu sliktus augļus.” Taču patiesībā, ja nenesam vispār nekādus augļus – nedz labus, nedz sliktus –, tad arī no tā nav nekādas jēgas un Dieva acīs tas tiek pielīdzināts sliktiem augļiem.
Kā ir mūsu dzīvē? Kādus augļus nes mūsu nodarbes, kurām veltām laiku? Vai tās vispār nes kādus augļus? Cik daudz ir to lietu mūsu dzīvē, kuras nav nedz sliktas, nedz arī labas – no kurām īsti nav nekādas paliekošas jēgas?
Vīģes koks ir radīts, lai tas nestu augļus. Dieva bērniem ir jādzīvo saskaņā ar Dieva gribu. No mums, kas esam atpirkti ar dārgajām Jēzus asinīm, Dievs sagaida, ka savā dzīvē atsauksimies Viņam ar pateicību. Tas pilnīgi noteikti nozīmē, ka pārstāsim darīt lietas, kas nes sliktus augļus, bet arī cīnīsimies atmest tās nodarbes, kas nenes nekādus augļus.
Kā es varu nest labus augļus savā dzīvē? Kristus saka: “Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.” (Jņ. 15:4)
Atbilde ir – labus augļus varam nest, paliekot savienoti ar īsto Vīnakoku.
Ko nozīmē būt savienotam ar Vīnakoku?
            1. Vispirms atzīt, ka esam grēcinieki, kas lemti nāvei, un ka mums ir nepieciešams Glābējs.
            2. Saprotot, cik pretīgs Dievam ir grēks, nožēlot savus pārkāpumus Dieva priekšā un darīt visu iespējamo, lai tos neatkārtotu.
            3. Kad Kristus vārdi paliek mūsos, kad ik dienas lasām Dieva Vārdu, pārdomājam to un ļaujam Dieva Garam strādāt pie mūsu dzīves.
            4. Kad mīlam Kristu, turot Viņa baušļus un visas pavēles.
            5. Kad redzam, ka mūsu augļi paliek.
Mūsu dārgais Pestītājs ir izdarījis visu, lai mums ar tevi būtu Dievu pagodinoša dzīve, brīva no grēka jau šodien, kā arī jau pavisam drīzā nākotnē mūsu ticības galamērķis – dvēseļu pestīšana!
Atcerēsimies, Dievs vēlas, lai mēs dzīvotu saskaņā ar mums jau atklāto gaismu; lai mēs izvairītos ne tikai no sliktu augļu nešanas, bet arī neveltītu laiku tādām nodarbēm, kas nenes nekādus augļus. Tikai un vienīgi paliekot Kristū un Viņa Vārdā, mēs varam dzīvot šodien un mūžībā.
“Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad [..] jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, – tad tas notiks.” (Mt. 21:21)