Sabatskolas elementi II: Sadraudzība sabatskolā

Sadraudzība sabatskolā vispārēji tiek pieņemta kā pašsaprotama. Draudzei un sadraudzībai ir tā pati sakne, kas vārdam “draudzība”. Tomēr arī šo pašsaprotamo elementu ir nepieciešams aplūkot tuvāk.
 
Otrais sabatskolas elements
Sabatskolas rokasgrāmatā rakstīts, ka adventistu sabatskolai ir četri elementi: Vārda studijas, sadraudzība, apkārtējās sabiedrības aizsniegšana un vispasaules misijas uzsvars.
Par sadraudzības elementu ir sacīts, ka sadraudzība starp sabatskolas dalībniekiem ir daļa no iknedēļas sabatskolas programmas. Caur sadraudzību tiek attīstīti projekti, kā iesaistīt jaunos draudzes locekļus draudzes dzīvē un kalpošanā, kā arī rasti jauni veidi, kā ieinteresēt neaktīvos draudzes locekļus. (Sabatskolas rokasgrāmata, 2. lpp.) Sadraudzība sabatskolā ir iecerēta kā vide, kurā notiek Bībeles izpēte un draudzes misijas aktivitātes.
Lasot šo rokasgrāmatas aprakstu par sadraudzību sabatskolā, uzdodu pats sev jautājumu: vai kaut kas tāds tiek piedzīvots mūsu sabatskolās? Bija uzsvērts: (a) sadraudzība ir daļa no iknedēļas sabatskolas programmas, (b) jauno draudzes locekļu iesaistīšana un (c) viņu integrēšana draudzes dzīvē un kalpošanā, (d) neaktīvo draudzes locekļu iesaistīšana.
Kāpēc sadraudzība?
Kas tiek sagaidīts no sadraudzības? Pirmkārt, sirsnīgi dalībnieki, kuri spēj parādīt līdzjūtību un atvērt sirdi līdzcilvēku vajadzībām. Otrkārt, vide, kurā jaunpienācējs tiek uzņemts un pamanīts. Treškārt, gaisotne, kas rada vēlmi atgriezties. Ceturtkārt, sadraudzība padara sabatskolas Bībeles izpētes nodarbību efektīvāku. Piektkārt, dalībnieki, kuri uztur sadraudzības vidi, paši top pārveidoti pēc Kristus rakstura līdzības. Sestkārt, draudze mācās saskaņot dažādos izskanējušos viedokļus ar vienoto draudzes viedokli. Septītkārt, draudzes locekļi tiek iesaistīti projektos un misijā.
Sabatskolas vide
Sabatskolā viss ir savstarpēji saistīts. Ja dievkalpojumā sadraudzības var arī nebūt, jo dievkalpojuma dalībnieki dažkārt pat nekomunicē cits ar citu (daži atnāk tikai, lai personiski garīgi uzpildītos, paskatītos, paklausītos vai individuāli pielūgtu), tad sabatskolā tamlīdzīga prakse noved pie šīs svarīgās kalpošanas formālisma un vēsuma. Sabatskola nevar būt ne dievkalpojums, ne pat tā daļa. Draudzes rokasgrāmata (arī “Sludinātāju rokasgrāmata”) uzsver, ka tā ir īpaša draudzes kalpošana, pat vienīgā šāda veida kalpošana, kurā vietējā adventistu draudze pēta Bībeli sadraudzības vidē ar mērķi aizsniegt apkārtējo sabiedrību un veicināt visas draudzes kopīgo garīgo izaugsmi. Dievkalpojums nevar aizvietot sabatskolu šajā dinamiskajā darbībā. Dievkalpojumā klātesošie tikai klausās, ko sacīs priekšā stāvošais, dzied un pielūgsmē atklāj savas jūtas (biežāk klusām) Dievam. Sadraudzība notiek tikai sabatskolā, kas ir domāta savstarpējai komunikācijai, lai veidotu vietējo draudzi par patīkamu vidi, kurā ikvienam ir vēlēšanās uzturēties.
Skolotājam ir ne tikai jāpavēsta patiesība, izmantojot Bībeles izpētes elementu; ir daudz par maz vienīgi “pateikt viņiem patiesību”, lai par turpmāko “viņi paši lemj”. Skolotāja uzdevums ir augstāks – viņam jāmudina draudze veidot un uzturēt vidi, kurā šī pasludinātā patiesība tiek saklausīta un pieņemta. Tā ir vide, kuras dēļ sabatskolu var dēvēt par “draudzes sirdi”. Saprotams, ka skolotājs viens pats to nevar izveidot pat ar vislielāko piepūli, ir nepieciešama sadarbība ar klātesošajiem. Svarīga ir pašu draudzes locekļu vēlme pēc šādas vides, svarīgi ir to izkopt un uzturēt, lai šī “draudzes sirds” sevī ietvertu arī vietējo sabiedrību ar mērķi to aizsniegt ar evaņģēliju.
Kā veidot sadraudzību?
Tas, pirmkārt, ir kolektīvs lēmums. To nevar pavēlēt no katedras. To gan var ieplānot kā daļu no programmas, tomēr tam ir jābūt pašu draudzes locekļu lēmumam. Sadraudzība ir ilglaicīgs projekts. To veido sarežģīts savstarpējo attiecību komplekss, kura vissvarīgākā daļa ir savstarpējā uzticēšanās. Tad klātesošie spēj būt atklāti cits ar citu. Dažās draudzēs tam par ievērojamu šķērsli var kļūt atsevišķi indivīdi vai to grupas, kuru uzvedība nemudina uz atklātību vai uzticēšanos; saskarsme ar tiem atklāj, ka patiesības vārds tiem ir tikai mutē, bet ne sirdī vai attieksmē.
Uzticēšanās veidojas, kad cilvēki iepazīst cits citu, uzticība apstiprinās darbos, un tiem ir savs kopīgs pozitīvs stāsts. Kad pastāv uzticēšanās starp draudzes locekļiem, tie spēj runāt par daudz dziļākiem jautājumiem. Formāli novadītā sabatskolā skolotājs (labākajā gadījumā) spēj aizsniegt tikai prātu, taču sadraudzības atmosfērā ir iespējams pārrunāt tiešām aktuālus jautājumus, aizsniegt sirdis un tās mainīt.
Ja sabatskola tiek nodēvēta par “draudzes sirdi”, tad ir nepieciešams nākamais solis – to padarīt par vidi, kurā tiek aizsniegtas cilvēku sirdis. Ja “sabatskola – draudzes sirds” paliek tikai kā mutvārdu sauklis, tad notiek pilnīgi pretējs efekts un sabatskola tiek uztverta kā formāla un neaktuāla.
Sadraudzības vidē skolotājs spēj veidot klātesošo pārliecību un mantot tos Kristum. Cik svarīgi, ka šāda vide pastāv vietējā draudzē, kur cietējs var padalīties ar savu pieredzi un, nesaņemot pārmetumus, gūt līdzjūtību. Kur dalībnieks var uzdot arī “aplamus” jautājumus un nejusties pazemots. Šādā vidē cilvēku pieredzes daudzveidība varētu būt salīdzināta ar Bībeles stāstu un ar atziņām tiktu bagātināts ikviens klātesošais. Klātesošie nejustu iekšējās bailes tapt pazemoti par patiesības burta nezināšanu, bet gan pacelti garā un iepriecināti par Kristus mīlestību.
Briesmas, veidojot atvērtu sadraudzību
Vienmēr pastāv briesmas, ka būs kāds cilvēks, kurš iesāks izmantot draudzē izveidoto sadraudzību savās interesēs, pretēji citu uzskatiem. Ja reiz tiek dots mikrofons ikvienam, tad šāds cilvēks to izmantos, lai uzsāktu savu individuālo uzskatu propagandu vai meklētu sev līdzjutējus. Šādi indivīdi spēj pārvērst vietējo sabatskolu par viedokļu cīņu lauku: savējie pret viņējiem, tādēļ vadītājiem ir nepieciešama iepriekšēja vienošanās ar draudzi, uz kādiem principiem tiek veidota sadraudzība sabatskolā. Ikvienam ir jābūt skaidrībā par tās mērķi un robežām: kas ir pieļaujams un kas nav pieļaujams. Kad ikvienam sabatskolas dalībniekam šīs robežas būs skaidras, tad novirzes uzreiz tiks labotas, un to darīs ne tikai skolotājs, bet visa draudze kopā, tad sabatskolas “uzspridzināšana” no iekšienes taps novērsta.
Otra veida briesmas var nākt no to puses, kuri ir pārāk tendēti uz citu cilvēku kļūdām. Tie, klausoties atklātas atzīšanās vai personiskas pieredzes liecības, var iesākt baumošanu un pļāpu iznēsāšanu ārpus sabatskolas. Arī par šīm robežām sabatskolas vadītājiem ir nepieciešams vienoties ar vietējās draudzes locekļiem. Tad visiem būs skaidrs, kāda rīcība ir pieņemama, kādi ir ētiski principi un kā reaģēt, kad sabatskolas dalībnieki stāsta savus īpašos notikumus.
Sēdēt pie Kristus kājām
“Draudzes labklājība un pat tās pastāvēšana ir atkarīga no ātras vienotas rīcības un locekļu savstarpējas uzticības. [..] Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu savstarpēji vienoti ar visciešākajām kristīgās sadraudzības saitēm. [..] Ja tu tiešām esi iestājies Kristus skolā, tad Viņš sagaida, lai tavā raksturā un izturēšanās veidā izpaustos pazemība, kas mums par priekšzīmi tik skaisti izpaužas Viņa raksturā. Tikai lēnprātīgiem un pazemīgiem Viņš dod saprašanu, tikai tiem Viņš mācīs savu ceļu.” (E. Vaita. “Liecības draudzei”, 3. sēj., 446., 449. lpp.) Lai gan E. Vaita neraksta specifiski pa sabatskolas sadraudzību, tomēr viņa raksta par sadraudzības vides nepieciešamību.
“Tas, ka kāds visās lietās nepielāgojas mūsu personīgajām domām vai uzskatiem, nedod mums tiesības aizliegt šim cilvēkam strādāt Dieva labā. Kristus ir Lielais Skolotājs, un mums nav jātiesā vai jāpavēl, bet ikvienam pazemībā jāapsēžas pie Jēzus kājām, lai mācītos no Viņa. Katra dvēsele, ko Dievs darījis labprātīgu, ir kanāls, caur kuru Kristus var atklāt Savu piedodošo mīlestību. Cik ļoti uzmanīgiem mums jābūt, lai neatņemtu kādam Dieva gaismas nesējam drosmi un tādā veidā neaizturētu starus, kurus Viņš vēlas raidīt pasaulē! Mācekļa skarbums vai vēsums pret cilvēku, kuru Kristus velk pie Sevis – līdzīgi tam, kā Jānis aizliedza darīt brīnumus Kristus vārdā –, var beigties ar novirzīšanos uz ienaidnieka takas un kļūt par cēloni šī cilvēka zaudēšanai.” Autore apraksta arī Mariju, kas sēdēja pie Kristus kājām un mācījās, līdz “izlēja dārgās svaidāmās zāles uz Jēzus galvas un mazgāja Viņa kājas ar savām asarām. Marija stāvēja pie krusta un sekoja Viņam uz klints kapu. Marija bija pirmā pie kapa pēc Viņa augšāmcelšanās. Marija pirmā paziņoja par augšāmcēlušos Pestītāju.” (“Laikmetu ilgas”, Patmos: 1997, 358., 461. lpp.)
Arī mūsu vietējo draudžu sabatskolās sadraudzības gaisotne var kļūt par vietu, kur mācāmies pie Kristus kājām, par vidi, kas sniedz Dieva gaismu, dod drosmi, līdzjūtību, ved tuvāk Kristum, lai pazudušais taptu atrasts un celtos liecināt par augšāmcelto Kristu.
 
Izmantotā literatūra: Sabbath school handbook. Review and Herald, Washington DC: Sabbath school/personal ministries department, General Conference of the Seventh-day Adventists, 2010.