Vai velns prot notēlot mirušos?

1. Samuēla grāmatā 28.nodaļā ir stāsts, kā ķēniņš Sauls devās pie burves uz Endoru, lai tā izsauktu no mirušajiem pravieti Samuēlu. Ķēniņam Saulam priekšā stāvēja kauja, bet viņš neguva atbildes no Dieva par tās norisi. Tad viņš izlēma doties pie burves, lai ar tās palīdzību izjautātu pravieti Samuēlu.
 
Bībelē pastāv skaidrs aizliegums kontaktēties ar mirušajiem (3. Moz. 19:31; 20:6, 27; 5. Moz. 18:11; 2. Ķēn. 21:6; Jes. 8:19-20; 19:3). Mācība par to, ka mirušo gari atgriežas pie dzīvajiem, lai ar tiem kontaktētos, izceļas no ticējuma par aizkapa dzīvi, ka mirušie turpina palikt apzinīgā stāvoklī pēc savas nāves. Šos melus sātans mācīja jau Ēdenē, kad sacīja Ievai: „jūs nemirsiet vis”. Bībele nemāca, ka cilvēks pēc nāves varētu saglabāt apzinīgu stāvokli. Bībele māca, ka cilvēks pēc nāves vairs nepiedalās pie dzīves uz zemes (Sal. Māc. 9:5-6; Īj. 14:21; Ps. 146:4).
 
Līdzīgā veidā arī Jaunajā Derībā nav mācības, ka cilvēks uzreiz pēc savas nomiršanas saņem algu. Jēzus māca par augšāmcelšanos no mirušajiem laika galā, kad Viņš nāks Otro reizi (Jāņa 5:28; 14:1-3; 1. Tes. 4:16-17).
 
Tad kļūst skaidrs, ka šajā stāstā par burvi no Endoras, tas nav pravieša Samuēla gars, kurš komunicē ar ķēniņu Saulu. Sātanam un kritušajiem gariem ir spējas atklāt noslēpumus, kurus zināja tikai mirušais, un mainīt savu formu, pieņemot mirušā izskatu (2. Kor. 11:13) visur, kur cilvēki ir atvērti maldiem un dzīvo Dieva Vārda pārkāpumos.  Šī parādība, kas notika pie burves Endorā bija nevis pravietis Samuēls, bet gan pats tumsas valdnieks. Tas nekas, ka izsauktais bija svēts vīrs, Dieva pravietis. Sātanam nav grūti pieņemt jebkuru cilvēka formu, lai pieviltu. Viņš pat nevilcinājās, lai pieņemtu gaismas eņģeļa formu, un kārdinātu Jēzu (Mat. 4:1-11).
 
Lai gan liela daļa no spiritisma seansiem ir krāpšanās un roku veiklība, tomēr ir arī nepārprotami brīnumi, ko nevar izskaidrot zinātnes likumi. Bībele brīdina, ka pārdabiskie brīnumi tiks izmantoti, lai pieviltu cilvēkus (Mat. 7:22-23; 2. Tes. 2:9; Atkl. 13:13-14; 16:14). Vienīgais veids, kā pretoties šīm pievilšanām – pildīt prātu ar Rakstu patiesību un mācēt atšķirt garus. Paklausīt Dieva Vārda patiesībai.
 
Lai kontaktētos ar Dievu, mums nav nepieciešami starpnieki vai burvji. Taču ķēniņš Sauls devās pie burves, lai ar tās starpniecību izjautātu mirušo Dieva pravieti. Tas nav iespējams, ka Dievs, kurš aizliedza kontaktēties ar burvjiem un mirušo izsaucējiem, būtu te padevies un ļāvies, ka mirušo izsaucēja tiešām izsauktu ārā no pazemes Dieva pravieti. Te cilvēki ir pagājuši soli pretī sātanam, un sātans tos pievīla ar brīnumu. Sātanam bija vara parādīties Jēzus priekšā tuksnesī kā gaismas eņģelim, tādēļ arī viņam ir vara tēlot mirušos cilvēkus, to skaitā arī Dieva svētos.
 
1. Samuēla 28. nodaļā tiek sacīts, ka runāja Samuēls. Taču tas būtu jāsaprot, ka runāja tas, kurš tēloja Samuēlu. No apraksta var spriest, ka ķēniņš Sauls pats neredzēja parādību, bet gan ar to kontaktējās ar mirušo izsaucējas palīdzību.
 
Tad vēl svarīga detaļa. Samuēls apgalvo, ka ir ticis izsaukts no pazemes (1. Sam. 28:15). Šī frāze liek aizdomāties par šīs parādības izcelsmi. Tas ir pretēji lielo baznīcu mācībai, ka svētie atrodas debesīs. Taču senajā Israēlā ļaudis ticēja, ka mirušie atrodas zem zemes, kur tie guļ kopā ar tēviem.
 
1. Sam. 28:16 atmasko runātāju. Tikai sātans spēj sacīt, ka Dievs ir cilvēkam „kļuvis par ienaidnieku”. Dievs nav ienaidnieks pat lielākajam grēciniekam. Taču sātans iedveš grēciniekam domu, ka Dievs esot „ienaidnieks” cilvēku dzimumam. Stāv rakstīts: „Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki” (Rom. 5:8).
 
Sātans bija skubinājis un kārdinājis ķēniņu Saulu uz nepaklausību, un tagad noveda viņu izmisumā, tēlojot Dieva pravieti, kurš ar mirušo izsaucējas starpniecību nesa Saulam briesmīgi biedējošu vēsti.
 
Ķēniņš Sauls tika nosodīts par kontaktēšanos ar mirušo gariem (1. Laiku 10:13-14). Šīs skaidrais Dieva Vārda aizlieguma pārkāpums viņu noveda neceļos, pazudināja un noveda nāvē.
 
Dievs neizmanto mirušos, lai ar to starpniecību sniegtu tiem vēsti. Kristus ir mācījis: „ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām” (Lūk. 16:31). Te ir principa jautājums. Dzīvajiem ir Raksti, lai tiem klausītu. Starp dzīvajiem un mirušajiem ir nepārvarams šķērslis, ka tie nespēj kontaktēties viens ar otru, vai viens otru ietekmēt (Lūk. 16:26). Taču tie, kas nemīl patiesību, tie notic meliem, un tos sātanam ir viegli pārliecināt, ka Bībelei var neklausīt, un skubināt tos uz kontaktiem ar mirušajiem. „Kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav iemīlējuši patiesību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību” (2. Tes. 2:10-12).
 
Mums nav jābūt starp šiem, kas nemīl patiesību un top pievilti.

Andris Pešelis
LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs