Sējējs izgāja sēt...

“Viņš tiem daudz runāja līdzībās, teikdams: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ, ka nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”” (Mt. 13:3–9)
           
Šis stāsts par četrām augsnēm, no kurām dažas par augsnēm var dēvēt visai nosacīti, ir ļoti pazīstams. Pazīstams ir arī stāsta turpinājums, jo ne jau ar lauksaimniecības zemes analīzi Kristus šeit nodarbojas.
            “Tad nu ieklausieties līdzībā par sējēju: pie ikviena, kas Valstības vārdu dzird, bet neaptver, nāk ļaunais un nolaupa, kas iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas iesēts ceļmalā. Bet kas sēts akmenājā – tas vārdu dzird un to tūlīt ar prieku uzņem, bet viņā nav sakņu, un viņš ilgi neiztur. Kad nāk spaidi un vajāšanas vārda dēļ, tas tūlīt apgrēkojas. Bet kas sēts starp ērkšķiem – tas vārdu dzird, bet laicīgās rūpes un bagātības viltus to noslāpē, un viņš kļūst neauglīgs. Bet kas sēts labā zemē – tas vārdu dzird un saprot, un viņš nes augļus-cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits trīsdemitkārtīgus.” (Mt. 13:18–23)
            Cilvēki. Četras dažādas cilvēku grupas, kā esam paraduši domāt. Tomēr šodien palūkosimies uz minēto līdzību mazliet savādāk.
Nezinu, vai lielais Mācītājs vēlējās, lai mēs, stāstu noklausījušies, sāktu šķirot apkārtējos cilvēkus “ceļmalās”, “akmenājos”, “ērkšķos” un “labajā zemē”. Tad tiktu pieļauts šausmīgi daudz kļūdu, jo otra sirdī mūsu cilvēcīgajai dabai nav ļauts ielūkoties. Vienīgā vieta, kur es drīkstu ieskatīties līdz pašiem dziļumiem, vēl vairāk – kur man ir jāieskatās, ir manis pašas sirds. Ko es tur redzu? Un ko manī redz Kristus?
            “Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda.”; “Pie ikviena, kas Valstības vārdu dzird, bet neaptver, nāk ļaunais un nolaupa, kas iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas iesēts ceļmalā.”
            Es sēžu dievnamā, un klēpī man ir atvērta Bībele. Dieva Vārda sēkla krīt manas sirds augsnē, tūlīt tā dīgs... Bet – stop! Vai tā maz ir augsne? Vai tā drīzāk nav šoseja, pa kuru garām aizdārd manu problēmu kravas mašīnas un aizslīd sapņu limuzīni? Es nespēju no tā visa atslēgties, un, kad vēlāk cenšos atsaukt atmiņā dzirdētās Dieva Vārda patiesības, tur nekā nav. Tukša, kaila ceļmala, kurā svilpo vējš. Kļūst skumji. Kungs, vai tāpēc Tu devi Savu Vārdu, lai es tik vienkārši atļautu to nolaupīt?
            “Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga tādēļ, ka nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu”; “Bet kas sēts akmenājā, – tas vārdu dzird un to tūlīt ar prieku uzņem, bet viņā nav sakņu, un viņš ilgi neiztur. Kad nāk spaidi un vajāšanas vārda dēļ, tas tūlīt apgrēkojas.”
            Te nu viņi ir – mani labie nodomi, manas ar prieku un sajūsmu pieņemtās idejas garīgajai dzīvei un draudzes darbam. Savītuši, nokaltuši, tik nožēlojami. Reiz tie bija skaisti, ātri augoši asni, bet tad nāca neizpratnes, pretestības, kritikas svelme, un tie neizturēja. Bet es taču visu biju iecerējusi tik labi! Es? Varbūt tieši tāpēc arī nekas neizdevās, ka pamatā bija manas patmīlības un godkārības akmens, bet labo nodomu kristīgā augsnes kārtiņa tik plāna, tik sekla. Nebija Dieva gribas, kur stādiem iesakņoties, un tie nokalta. Vai mūžam būs tā?
            “Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca.”; “Bet kas sēts starp ērkšķiem, tas vārdu dzird, bet laicīgās rūpes un bagātības viltus to noslāpē, un viņš kļūst neauglīgs.”
            Nepatīk man, Dievs, tie ērkšķi, nepatīk, bet vaļā no tiem es netieku! Zinu, ko nozīmē ravēt aizaugušu dārzu, kur nezāles pamazām, bet nenovēršami nomāc kultūraugus. Tiklīdz vienā stūrī beidzu ravēt, otrā tās jau atkal saaugušas, šķiet – vēl kuplākas un sulīgākas. Tāpat arī manā raksturā – rūpes, kuras nekādi nevaru uzticēt Tev, kārdinājumi, kuros atkal un atkal iekrītu... Liekas, gluži fiziski sajūtu, kā mana sirds lēnām aizaug ar ērkšķiem un dadžiem. Vai tam visam cauri vēl var izlauzties kaut kas labs?
            Bet Vārda sēkla joprojām krīt. Vai Tev, Dievs, nav tās žēl? Ceļmalā, uz akmenāja, ērkšķos... Vai tiešām manī ir arī kāds stūrītis labas zemes, ja Tu turpini sēt? Sēkla krīt kā cerība, un es sadzirdu Tavu balsi: “Tu esi Mans bērns ar visām savām kļūdām un trūkumiem. Tavas sirds augsnei nav jāpaliek tādai, kāda tā ir, to var pārveidot. Es tikai vēlos, lai tu uztici šo darbu Man.” Un tad es ieraugu Tavas rokas, kuras rauj ārā ērkšķus no manas sirds – tās ir sadurtas līdz asinīm. Naglu rētas no Golgātas? Bet varbūt tomēr manu ērkšķu dūrieni? Tā ir mana vaina – esmu šos ērkšķus saaudzējusi, mēģinot, bet nespējot pret tiem cīnīties. Taču Tu saki kaut ko pavisam pārsteidzošu: “Beidz savā spēkā cīnīties pret saviem grēkiem un rakstura trūkumiem, jo tā tu tos tikai pavairo. Īstenībā grēks ir vienskaitlī, izlasi Jņ. 16:9 – “Par grēku – tādēļ, ka tie netic Man.” Vienīgi Es zinu, kur atrodama grēka sakne un spēju to izraut. Neticība, neuzticēšanās rada atšķirtību no Manis, un no tās rodas viss pārējais, ar ko tu tā cīnies. Atstāj to Man un uzticies! Manas rokas ir asinīs, lai tava zeme kļūtu laba!”
            Bet ko man, Dievs, darīt ar manu akmenāju, kurā nekas paliekošs nespēj izaugt? Tu neatbildi uzreiz, bet tad es jūtu, ka nāk Tavs lemesis, drupinot manas paštaisnības un patmīlības klinti. Tas ļoti sāp, un es atceros vārdus: “Tad Jēzus tiem jautāja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos? Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni; tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs. Kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.”” (Mt. 21: 42, 44) Sašķīst gabalos ir grūti un sāpīgi, bet tikai tā – dziļā savu grēku atziņā un nožēlā – manī var ienākt Kristus taisnība, tikai tā mans akmenājs var kļūt par auglīgu zemi.
            Bet ceļmala? Es ticu, ka Tu, Kungs, tai ierādīsi īsto vietu, ne jau pa manas sirds tīrumu, kurā jāaug Tava Vārda asniem. Un tad varēs piepildīties: “Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus.”; “Bet kas sēts labā zemē, tas vārdu dzird un saprot, un viņš nes augļus – cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits trīsdesmitkārtīgus.”
            Es vēl nezinu, Dievs, kas tur izaugs: vai tā būs labība, no kuras ceptā maize paēdinās izsalkušos, vai arī tas būs koks ar krāšņiem augļiem un patīkamu, ēnainu lapotni. Es zinu tikai vienu: “Palieciet Manī un Es jūsos; kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīnkoka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat Manī. Es esmu vīnkoks, jūs esat zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs neko nespējat darīt” (Jņ. 15:4, 5) Bez Tevis mans augļu procents nebūs ne simts, ne sešdesmit, ne trīsdesmit – tas būs apaļa nulle. Bez Tevis mēs neko nespējam darīt. Bet ar Tevi?
            “Svētīts vīrs, kas uzticas Kungam, Kungs būs viņa uzticība! Tas būs kā koks, pie ūdeņiem stādīts, pie straumēm stieps savas saknes. Tam lapotne zaļos un sausuma gads paies bez rūpēm, tas nestās dot augļus.” (Jer. 17:7, 8)
            Kungs, dod, lai man nekad nepietrūkst spēka palikt Tevī!