15.maijs - Starptautiskā ģimenes diena

Iepazīsimies ar Zaulu ģimeni un viņu piedzīvoto, ejot cauri dzīves krīzēm.
Inese un Kaspars Zauli ir latviešu ģimene, kuri patstāvīgi dzīvo Kanādā. Ģimenē ir 3 bērni: vecākais dēls Marks ir 14 gadus vecs un divas meitiņas Marta (10 gadi) un Emma (6 gadi).

Kaspars: Ģimenes dzīve ne vienmēr ir miera osta. Katrs no mums laulībā līdzi ienes savu bagāžu. Dažreiz pats brīnies, kas tai koferī slēpjas? Ir situācijas, kad pašam par pārsteigumu nāk ārā lietas, kuras bija piemirstas vai pat, šķiet, nebija piedzīvotas, taču vēlāk atklāju līdzību ar saviem vecākiem viņu savstarpējās attiecībās.

Ir labs teiciens angļu valodā: “Every chick comes from a cracked home” (latv. – “Katrs cālis nāk no ieplaisājušas mājas”). Tas nozīmē, ka katrs no mums nāk ar savu pieredzi, kas iegūta savā ģimenē, attiecībās ar brāļiem, māsām un, protams, ar vecākiem. Tā veidojas mūsu priekšstati, gaidas, pienākumi, ko sagaidām gan no otra cilvēka, gan no sevis. 

Piemēram, jaunietei ģimenē tēvs bija noteicējs, pārskatīja visus finanšu darījumus, rēķinu apmaksu, apdrošināšanu utt. Apprecoties jaunā sieva sagaida tādu pašu rīcību no sava laulātā. Savukārt jaunajam vīram šādas pieredzes nav, jo viņa ģimenē tieši māte bija atbildīga par šo darījumu kārtošanu. Lūk, pirmās domstarpības, kurš no laulātajiem veiks šos pienākumus. Cits piemērs. Viens no jaunlaulātajiem nāk no daudzbērnu ģimenes, kur visi kopā draudzīgi dalījās, spēlējās, strādāja, brauca ceļojumos; arī, kad izauga, labprāt visi kopā satikās svētkos un jubilejās, pavadīja kopā brīvdienas. Savukārt otrs bija vienīgais bērns ģimenē, kur tika lolots un lutināts. Kā jūs domājat, kādi ir katra priekšstati un ko katrs no viņiem sagaida? Kaut vai – cik bērnus katrs no viņiem vēlētos? Tādu un līdzīgu situāciju ir daudz. 

Mums pašiem ir gājis visādi. Lai arī sākumā Dievu nepazinām, tas nenozīmē, ka Viņš nepazina mūs. Tāpēc, atskatoties atpakaļ, esam pateicīgi par visu, kas ar mums noticis. 

Laikam lielas krīzes, kas nestu smagas sekas, Dieva žēlastībā neesam piedzīvojuši. Protams, ir un dažubrīd arī tagad pastāv kādas domstarpības, dažādi uzskati par vienu vai otru jautājumu, taču lielos un izšķirīgos brīžos esam vienprātīgi – jātiek pāri! Katrs no mums apzinās, ka neesam perfekti, tāpēc, noliekot malā savu „es”, ļaujam Dievam darboties un paļaujamies, ka Viņš izmainīs mūsu sirdi.

Inese: Viena no tādām situācijām radās, kad mazākajai meitiņai nebija vēl 2 gadi. Es pati esmu ļoti atvērts cilvēks, man patīk būt sabiedrībā, strādāt ar cilvēkiem. Tāpēc būšana mājās bija liels pārbaudījums. Jau 8 gadus dzīvoju pa māju ar bērniem, turklāt diviem no viņiem bija mājmācība, t. i., abus skoloju pati. Būt par mājsaimnieci nav vienkāršs darbs. Man šķita, ka viss ir uz maniem pleciem, ka vienā personā esmu sieva, mamma, pavārs, skolotāja, apkopēja, medmāsa, dārzniece… Tajā laikā jau dzīvojām laukos. Vīrs strādāja, dažubrīd bija projām no mājām pat 10 līdz 12 stundas, vecvecāki tālu projām – Latvijā (paši dzīvojam Kanādā). Visu dienu biju viena pati ar bērniem. 

Protams, ka darbs aizrauj – visi kopā gatavojām ēst, mazgājām veļu, kopām dārzu, darījām skolas darbus, spēlējāmies. Taču pienāca brīdis, kad sajutos pavisam atšķirta, nenovērtēta, nepiepildīta, kā vāvere ritenī. Katru dienu viena un tā pati rutīna. Trūka pieaugušu cilvēku sabiedrības, lai varētu parunāt nevis par zaķiem un kaķiem, bet par mani interesējošām tēmām. 

Īsti nesapratu, kāpēc esmu neapmierināta un pat dažubrīd aizkaitināta. Kļuvu ļoti tramīga, viegli aizvainojos un visu ļoti pārdzīvoju. Šis mans stāvoklis sāka ietekmēt attiecības ar visiem: vīru, bērniem, draugiem, brāļiem un māsām. It kā viss taču bija kārtībā: labs vīrs, ģimene, bērni, māja un pat suns! 

Daudz runājām ar vīru, neizpratām viens otru, jo nevarēju atrast iemeslu, kāpēc tā jūtos. Lūdzu Dievu, runājot, raudot, prasot, kas ar mani nav kārtībā. Beidzot, pēc kāda laika saredzējām, kas ir šīs problēmas iemesls. Tā bija nevis būšana mājās vienai pašai ar bērniem, bet gan tas, ka man trūka brīžu, kurus, kā kādreiz, pavadījām divatā: tikai es un vīrs. Mēs pilnīgi visu laiku bijām kopā kā ģimene. Mums tas patika! Lai kur brauktu, ietu, strādātu (mājas darbus), ciemotos, bērni vienmēr bija līdzi. Visu darījām kopā. Taču atsevišķs laiks, kad uzmanību un sarunas veltītu viens otram, izpalika. Bijām atstājuši novārtā sievas un vīra attiecības, bet visu uzmanību veltījām mammas un tēta lomai: kā kļūt par labiem un vēl labākiem vecākiem. 

Šajā situācijā Dievs parādīja, cik ātri varam pazaudēt viens otru pat savā ģimenē! Nolēmām, ka nepieciešams veltīt nedalītu uzmanību vienam priekš otra. Sākām ar to, ka katru dienu nošķīrām laiku, ko pavadīt divatā. Mūsu gadījumā tas bija pēc tam, kad nolikām gulēt visus bērnus; šis laiks piederēja mums. Mēs sākām kopā lasīt grāmatas, skatīties svētrunas, prezentācijas, bet, pats galvenais, sākām kopā lūgt! 

Man šķiet, tā bija atslēga risinājumam. Skaļas lūgšanas priekšrocība ir iespēja novērtēt otru, izteikt pateicību, lūgt pēc gudrības un padoma situācijā, kas skar tikai mūs abus.

Ir vairāki apsolījumi, uz kuriem paļaujamies. Piemēram: 

• “Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Sal. pam. 3:5-6)
• “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.”(Jēkaba 1:5)
• “.. jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.”  (Mateja 6:8) 
   

Mūsu ieteikumi  laimīgai laulībai
Kaspars: Kopdzīvei, kas sākas ar fizisko pievilcību un balstās uz emocijām, uz jūtām, bieži vien ir nedrošs pamats. Tāpat kā māju ir ieteikts celt uz klints, nevis uz smiltīm, tā arī laulībā – ja tās pamats ir Kristus, to nesagraus nekādi vēji un plūdi. Tas nenozīmē, ka nebūs vētras, taču, lai arī kas gāztos pāri, laulība pastāvēs. Tie divi būs viens un, ja attiecību centrā ir Jēzus, tad Viņš ir drošs enkurs. 

Inese: Mūsu starpā esam piedzīvojuši sen atzītu patiesību: ģimene (laulātie), kas lūdz kopā, paliek kopā. Lūgšanai ir liela nozīme, arī apziņai, ka Jēzus strādā pie mūsu rakstura un vēlas, lai mēs sasniegtu pilnību – līdzinātos Viņam. Tas nav viegls ceļš. Galvenais, lai abi laulātie to saprot un apzināti izdara izvēli sekot Glābējam!

Ir sarakstītas daudzas grāmatas ar pareiziem ieteikumiem laimīgai laulības dzīvei. Bieži vien tie ir teorētiski. Bībele ir viena grāmata, kas sniedz nevis teorētiskus, bet gan ļoti praktiskus padomus.

Kaspars: Jāatzīmē, ka katram pārim laimīga laulība nozīmē kaut ko savu. Mums ir savas vērtības un uzskati, citiem – savi. Nekad nevajag salīdzināt sevi ar citiem. Savā spēkā mēs nekad nesasniegsim to, ko Jēzus no mums sagaida. Viņš ir mūsu vienīgais piemērs un spēks.

Kas darbojas mūsu dzīvē?

1. Lūgšanas divatā vienam par otru.
2. Divatā kvalitatīvi pavadīts laiks.
3. Praktiska pieredze, daloties ar citiem, apmeklējot ģimeņu telts sanāksmes un pasākumus.  Mums bija svarīgi redzēt, ka neesam vienīgie, kas sastopas ar šādām vai citādām situācijām. Dzirdēt citu pāru un vecāku pieredzi bija iedrošinoši, tas deva pozitīvu mudinājumu virzīties uz priekšu, rast risinājumu.
4. Neapspiest, bet izrunāt! Pāvils vēstulē efeziešiem dod lielisku padomu: „Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.” Ja arī dienas laikā bija kādas domstarpības, viss ir jāizrunā, turklāt jāizrunā tai pašā dienā. Kā lai vakarā kopā lūdz, ja viens uz otru esat apvainojušies?! Tas nestrādā. Runāt, piedot un lūgt piedošanu ir svarīgi!
    

Citu ģimeņu pieredzes par to, kā ir tikuši pāri kādām krīzēm, lasiet maija žurnālā “Adventes vēstis”.