Jelgavas draudze

Pirmais draudzes vecākais bija Jānis Sproģis. Starp pirmajiem kristītajiem bija žandarms Jānis Gaišs (1867-1919). Viņš tika ievēlēts par draudzes vecāko pēc Jāņa Sproģa aresta 1912. gadā un pildīja šos pienākumus līdz 1915. g., kad lielākā daļa draudzes devās bēgļu gaitās. Mira viņš Tartū 1919. gadā.

1910. g. 3.-8. martā Jelgavā (Mitavā) notika otrais Baltijas savienības kongress, kurā piedalījās Ģenerālkonferences pārstāvji L. Konrādijs un Fitcdžeralds. Kongresu atklāja Krievijas ūnijas prezidents J. Bethers. Savienībā tika uzņemta Jelgavas un Ventspils draudzes. 

1910. g. rudenī Jelgavas (Mitavas) draudzē bija 77 draudzes locekļu.

1912. g. īsu brīdi pēc Jāņa Sproģa aresta un izsūtīšanas uz Kaukāzu Jelgavas draudzē kalpoja Jēkabs Šneiders. Viņš dzīvoja Jelgavā Nikolaja ielā 7, kas minēta kā adrese, kur iegādāties laikrakstu „Ciānas Sargs”. 1913. g. šo laikrakstu varēja iegādāties pie Jāņa Gaiša, kurš dzīvoja Dobeles ielā 9. 1913. g. 21.-22. jūnijā notika Baltijas draudžu savienības kongress Jelgavā.

1914. g. no 21. līdz 22. jūnijam Jelgavā uzturējās sludinātājs Jēkabs Šneiders, kurš veica piecu personu kristības. Viņš savā rakstā ziņo, ka Jelgavas draudzē jaunās harmonijas lielā mērā palīdzēja dziesmu izpildījumā. Līdz pirmajam pasaules karam Jelgavas draudzē bija 125 draudzes locekļu. 1915. g. jūlijā draudzes locekļi devās bēgļu gaitās. Tieši bēgļi no Jelgavas draudzes dibināja Rēzeknes draudzi. Taču karam nākot tuvāk Rēzeknei, daudzi izklīda tālāk Krievijā.

Draudze pēc Pirmā pasaules kara

1918. g. 5. decembra notika Jelgavas draudzes sanāksme pēc kara un no jauna reģistrējās 22 locekļi. 1919. g. Jelgavā atgriezās sludinātājs Jānis Driķis ar ģimeni. Viņš no jauna organizēja izklīdušo draudzi, taču grūtības radīja atkritēju kustība. Iesākumā draudze bija neliela, tomēr to veidoja uzticīgi draudzes locekļi. Katra aizgājušā locekļa vietā nāca vairāki jauni.

1919. gadā Jelgavas draudzē bija 73 draudzes locekļi no 125, kas bija pirms kara. Sapulces notika Svētes ielā 31. Laikā no 1919. gada līdz 1938. g. draudzē tika kristītas 197 personas.

1920. g. Jelgavas draudzes locekļi kopā ar sludinātājiem Jāni Driķi un Jāni Sproģi izveidoja vispirms grupu, bet tad arī draudzi Aucē. 1922. g. līdzīgi tika izdarīts arī Dobelē, kur tika dibināta draudze Jāņa Sproģa vadībā. Tika izplatīta adventistu literatūra un sludināts vārds.

1926. g. Jelgavas draudzes sarakstā minētas 123 personas, starp kurām pēc uzvārda dominē: Bikši, Ērmaņi, Graubiņi, Lakstīgali, Šteinerti, Lēviči, Tomsoni, Markevici, Rozentāli un Sproģi.

1928. g., kad draudzē kalpoja Andrejs Sproģis, draudze pulcējās Svētes ielā 31, bet pats A. Sproģis Jelgavā dzīvoja Zaļā ielā 19-15. 1928. g. draudzes kori vadīja Voldemārs Boča, bet draudzes kopīgās dziesmas uz harmonijas pavadīja Lidija Graubiņa un Lidija Erdmane.

Laikā no 1929. līdz 1936. g., lai uzlabotu darbu un Latvijas draudžu savienībā, to sadalīja trijās daļās – Rīgas, Vidzemes un Kurzemes savienībās. Kurzemes savienības vadības centrs atradās Jelgavā. 1932. g. 7. jūlijā Jelgavā Akadēmijas ielā 37 notika Kurzemes draudžu savienības kongress. Tajā ar uzrunu kalpoja Eiropas divīzijas vadītājs G. Šuberts.

Pēc misijas skolas Sužos pabeigšanas par sludinātāja palīgu tika norīkota evaņģēliste Alīda Freinberga (pēc laulības Graubiņa). Draudze auga un tās īrētās telpas kļuva par šauru. Tādēļ draudze sāka celtniecības darbus sava nama celšanai Bisenieka (tagad Svētes) ielā 25.

1936. gada sākumā draudzē bija 179 draudzes locekļi un 7 mazgadīgie.

Otrā pasaules kara laikā

1944. g. 22. jūlijā notika pēdējā draudzes sapulce pirms sākās kaujas Jelgavas pilsētā. Ar vārdu draudzē kalpoja Arvīds Čolders un runāja par Dieva apsardzību briesmās,  uzaicinot paļauties uz to Kungu. Sapulce tika noslēgta ar 179. dziesmu, kurā daudzi atrada sev stiprinājumu.

Jelgavas pilsēta bija gandrīz pilnībā nopostīta, smagi cieta arī draudzes nams. Kauju laikā daudzi draudzes locekļi atrada patvērumu ārpus pilsētas, to skaitā pie Graubiņiem Jaunsvirlaukā.

1944. g. novembrī draudzes locekļi atgriezās izpostītajā pilsētā.

Draudze padomju laikā

Pēc kara notika draudzes nama atjaunošanas darbi un 1954. g. nopostītais nams tika atjaunots.

1961. g. komunistu laikrakstā „Cīņa” tika publicēts raksts par Jelgavas draudzi un tās sludinātāju Jāni Oltiņu. Komunisti vēlējās panākt, lai par draudzi izveidotos nepievilcīgs priekšstats: „Oltiņš ir rūdīts dvēseļu mednieks, viņš ir pieredzējis ievilinātājs muklājā, kur bez glābiņa nogrimst katrs, kas spēris kļūmīgu soli. Lūk, Kūliņš iestājies sektā un ģimene viņu vairs nepazīst. Reliģiozā tvana indīgie izgarojumi aizdzinuši no dēla vaigiem sārtumu. Vājš un salīcis, ar izbiedētu, nedrošu skatienu, viņš cenšas turēties tālāk no saviem klases biedriem… Arī mācīties Laimonis sācis slikti.” Par draudzes kora diriģentu un pūtēju orķestra vadītāju Kairi raksta autori rakstīja šādi: „Vēl pavisam nesen Jelgavas mūzikas skolas audzēknis Kairis labprāt runāja par mūziku… Nonācis adventistu ķetnās, Kairis soli pa solim no savas pārliecības attapās… Kairis sāka kavēt stundas, mēģinājumus, bet drīz skolu pameta pavisam.” Raksta autori centās panākt, lai pret draudzi vērstos pilsētas izpildkomiteja, kas šo draudzi slēgtu, atjaunojot „brīnišķīgās karojošo ateistu tradīcijas”.

Draudze izjuta padomju laika ierobežojumus un samazinājās draudzes locekļu skaits, taču aktīvie draudzes locekļi darbojās un liecināja par savu ticību Kristum. Zenta Sokolovska atceras: „Esmu kristīta 1954. g. 17 gadu vecumā Jelgavas draudzē, sludinātāja P. Pokuļa laikā, kad tūlīt viņa vietā nāca J. Oltiņš. Nākošajā sabatā J. Oltiņš bija Jelgavas draudzē ar pirmo svētrunu, pērkondimdošā balsī sludināja Jer. 22:29 „Ak, zeme, zeme, zeme! Uzklausi tā Kunga vārdu!” Daudzi mēs dzīvojām kolhozos. Satiksme bija slikta un gandrīz vai nekāda, un toreiz sestdiena nebija oficiāla brīvdiena. Sabata ievērošana bieži saistījās ar lielākām vai mazākām nepatikšanām, bet Kunga roka nebija īsa palīdzēt. Sabata rītos bijām dievnamā savās vietās. Dažkārt pēcpusdienās, veci un jauni, braucām pie dabas. Bija reizes, kad nedēļas laikā J. Oltiņš atbrauca ar riteni uz laukiem pļaut sienu ar izkapti mūsmājās. Piektdienās mazgājām un pletējām baltās blūzes ar ogļu pletīzeri, kas nebija tik vienkārši. Sabata rītos agri devāmies uz Jelgavu, dažkārt pat basām kājām, ar kurpēm pie rokas.”

Draudzes locekļu atmiņā spilgti palicis sludinātājs Otto Balodis, kurš daudz spēka veltīja, meklējot ļaudis, kas vēlētos iepazīt Bībeli un Jēzu Kristu. Taču arī viņš izjuta komunistu valdīšanas režīma ierobežojumus. 1972. g. 6. jūnijā viņam atņēma darbinieka apliecību, jo bija apmeklējis kādus no draudzes aizgājušos locekļus un devis draudzes locekļiem mašīnrakstītus ielūgumus uz svētdienas sapulcēm Jelgavas draudzē. To uzzināja Reliģisko lietu pilnvarotais Liepa un viņam atņēma reģistrācijas apliecību, bet pēc dažām pārdzīvojuma pilnām dienām šī reģistrācija tika atjaunota. Tomēr sludinātājs Balodis pēc pārdzīvotā sasirga un septembrī izgājis draudzes priekšā sabata sapulcē aiz katedras, saļima un nomira.

Sludinātāja Kleimaņa kalpošanas laikā draudzē izveidojās krievu grupa.

Atmodas laiks

Sākoties atmodas laikam, draudzē aktīvi sāka darboties jaunieši un aicināja interesentus no Lauksaimniecības akadēmijas uz sapulcēm un Bībeles semināra nodarbībām. Pirmā ievērojamā sarosīšanās notika jau 1988. g., kad tika organizēti jauniešu dziesmotie dievkalpojumi.

Draudze aug un dzīvo.

Sapulces vietas

Pirmā sapulču vieta bija Lietuvas ielā, kur veikalā tika īrētas telpas. 1907. g. sapulces notika Salas muižas ielā 33, bet 1908. g. Katoļu ielā 58. Tad ap 1910. g. bija telpas arī Dobeles ielā 9. Pēc Pirmā pasaules kara draudzes sapulces notika Svētes ielā 31.

1930. g. draudze pulcējās Bisenieka ielā 27, bet no 1931. līdz 1934. g. – Bisenieka 25. Telpas bija šauras, tādēļ draudze uzsāka draudzes nama celtniecību.

Draudzes nams

Draudzes sapulces notika Bisenieka ielā 27 otrajā stāvā. Laikrakstā „Adventes Vēstnesis” draudzes sludinātājs Eglītis aprakstīja situāciju pirms Jelgavas draudze uzbūvēja savu dievnamu. Sapulču telpas tur esot bijušas pārpildītas, sevišķi sabata un piemiņas mielasta reizēs. Tad visas palīgtelpas bija aizņemtas un krievu grupai sabatskola bija jāvada virtuvē. Piemiņas mielasta reizēs ļaužu telpās bijis tik daudz, ka bija grūtības pat nomesties uz ceļiem, lai pielūgtu Dievu. Visvairāk grūtības bija bērniem, kam ilgi bija jāuzturas slikti vēdinātās telpās, arī draudzes jauniešiem nav bijušas savas telpas. Draudze veltīgi izmeklējās pilsētā pēc citām sapulču telpām. Lēmums par sava draudzes nama celtniecību tika pieņemts Kurzemes draudžu savienības padomē 1932. gadā. To atbalstīja arī Baltijas ūnijas vadība. Piemērots zemes gabals būvēšanai tika atrasts līdzās esošajai sapulču vietai – Bisenieka 25. Grunts gabals tolaik maksāja 5500 Ls, bet šādu līdzekļu draudzei nebija. Atrisinājums nāca pēc kāda laika, kad ūnijas vadītājs Rūdijs un ūnijas padome sagādāja nepieciešamos līdzekļus šī gruntsgabala iegādei. 1933. g. 29. augustā sākās nama celšanas darbi, bet 29. septembrī tika likts pamatakmens Bisenieka iela 25 (tagad Svētes ielā 25). Draudzes locekļi aktīvi piedalījās līdzekļu ziedošanā, lai šis nams tiktu uzcelts.

Nams tika celts pēc arhitekta Skujiņa plāna. Tajā bija paredzētas 320 sēdvietas. Kā tehniķi darbojās Rozentāls, būvuzņēmējs E. Smurģis un I. Hopps. Mūrēšanas darbus Rozentāla vadībā veica Kristens. Jelgavas draudzes loceklis Dulebs cēla jumtu. Krāsošanas darbus veica draudzes loceklis Čāče. Krāsnis mūrēja draudzes loceklis Mālnieks. Zāles centrālo apkuri iekārtoja Dzelzkalējs. Logus, durvis un solus izgatavoja misijas semināra Sužos audzēkņi. Nama celtniecībā aktīvi piedalījās Jelgavas draudzes locekļi.

1934. g. notika Jelgavas draudzes nama iesvētīšana. Aculiecinieki atminas, ka pēc šaurām sapulču telpām jaunā zāle šķitusi kā liela majestātiska telpa, kurā bija jūtama Dieva klātbūtne. Caur lielajiem, gaišajiem logiem plūdusi saules gaisma, bet aiz logiem vējā kustējās bērzu lapas. Pēc Jāņa Dreimaņa un Alfrēda Sprinča skaņdarbiem sludinātājs Ernests Klotiņš nolasīja Salamana lūgšanu (1. Ķēn. 7:51; 8:1. 12-53). Hermanis Linde aicināja klātesošos uz kopīgu lūgšanu. Pēc lūgšanas draudžu savienības priekšnieks Aleksandrs Eglītis runāja par nama celšanas gaitu. Atklāšanas uzrunu sacīja Ūnijas priekšnieks Henrijs Rūdijs. No tā brīža līdz mūsdienām Jelgavas draudze pulcējas Svētes ielā 25.

Kara laikā Jelgava bija gandrīz pilnībā nopostīta. 1944. g. 27. jūlijā smagi cieta arī draudzes nams – sadega ēkas jumts un tika sagrauts tornis, taču sienas palika. Sadega draudzes dokumenti ne tikai draudzes namā, bet arī draudzes locekļu dzīves vietās, piemēram, Jāņa Sproģa dzīvoklī. Pilsētā notika kaujas starp Sarkano armiju un vāciešiem, un tā četras reizes gāja no rokas rokā.

Draudzes nama zaudēšana izraisīja dažādas domas par tā iemesliem – vai tas bija sods par grēkiem? Taču ne katra nelaime ir sods. Ja aplūko draudzes namu mūsdienās, tad ap to ir tikai divas pirmskara ēkas. Tālāk ir tikai jau pēc kara laikā celtie nami. Vai tas tomēr neliecina, ka Dievs bija sniedzis Savu apsardzību tajā briesmīgajā postīšanas laikā? 1944. g. novembrī draudze atgriezās izpostītajā pilsētā. Dievnama mūri bija palikuši, bet caur izsistajiem logiem no ielas varēja redzēt sienas uzrakstu: „Bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu!” Šādi izdegušais dievnams „liecināja” garāmgājējiem visus šos gadus, kamēr tika atjaunots.

Pēc kara notika draudzes nama atjaunošanas darbi. Jelgavā no Maskavas ieradās Vissavienības draudžu vadītājs Grigorjevs un viņa vietnieks Meļņiks, lai apskatītu nopostīto draudzes namu. 1947. g. 2. aprīlī tika pieņemts lēmums namu atjaunot. Šī gada vasarā Jelgavas draudzes locekļi kopā ar palīgiem no citām adventistu draudzēm un sludinātājiem kopīgiem spēkiem sagādāja kokmateriālus, lai atjaunotu nama mazo zāli. Ziemā 5. decembrī tur jau notika pirmā sapulce. 1954. g. tika atjaunota arī lielā zāle. Šādi astoņu gadu laikā nopostītais nams tika atjaunots.

Turpmāk draudze pulcējas savās telpās Svētes 25.